Apstākļu sakritības un izaicinājumi

Manai gaistošajai, mainīgajai un pārejošajai realitātei gandrīz vienmēr ir pavadījums. Šī vēstījuma soundtrack – Imanta Kalniņa 4. simfonijas 2. daļa.

Kāds kungs pirms neilga laika mani „sazīmēja” un pauda savas mākslinieciskās simpātijas, tostarp uzskatot par absolūtu nepieciešamību izteikt savu viedokli par to, ko man vajadzēja vai nevajadzēja darīt un kā bija pareizi vai nepareizi rīkoties… Kā izrādījās – ļoti informēts kungs (kaut viņu nepazinu).

Vēl kāds visnotaļ jauks biedrs pavisam nesen izteica vērtējumu par manu kolēģi, kurš piedaloties apšaubāmās reklāmās – viņš nu nekādi ne tik vien nevar būt labs aktieris, bet „vai viņš vispār IR aktieris?!” Jāpiezīmē, ka manu kolēģi jelkādā kultūrvides projektā (izrādē, kino u.tml.) minētais biedrs nebija redzējis. Nekad! Un nemaz negrasījās redzēt…

Protams, vismaz teorētiski ir jāapzinās un jārēķinās ar savas izvēles un darbības sekām, arī ar tām, kādas var izraisīt piedalīšanās dažādos par mākslu neuzskatāmos projektos. Un tomēr – tai „nūjai”  ir divi gali…

Bet stāsts jau bija par to, ka neviens no visnotaļ simpātiskajiem, kultūrizglītotajiem kungiem nebija redzējis izrādi, seriālu vai koncertu. Arī sasodīto lēto reklāmu ne…. Taču viņiem bija pārliecinošs VIEDOKLIS.  Pat neapvainojos.

2012. gada Jaungada naktī saņēmu ieteikumu/norādījumu: „Šogad tu nedrīksti teikt „nē”!” Un nebija variantu atrunām – šobrīd nav laika, katru dienu izrādes, nevaru, man mēģinājumi… Jo nebija. Viss, kā veidošanā un darbībā septiņu gadu garumā piedalījos, sabruka. Līdz ar šo faktu izplēnēja arī visa mana pārliecība „es zinu, kā!”. Jo tas, ko dzīve piespēlēja un kam nedrīkstēju teikt „nē”, bija pilnīgi jauna pieredze un izaicinājumi.

Ja man kāds pirms desmit gadiem būtu teicis, ka kāpšu kalnos, rāpšos 4000 m augstās klintīs, plivināšos ar snovbordu pa nogāzēm, kurās kaut nedaudz turas sniegs, un vicošu katru rītu 6:00 pa Rīgas ielām, lai pēc tam noskrietu pusmaratonu (jau divreiz, mierīgi!)… Jā, jā, kā tad, gaidiet vien! Un ne jau tāpēc, ka fiziski nevarētu – aktieri ir diezgan trenēti un izturīgi ļautiņi!:) Bet man taču bija dzelžaina pārliecība, kas es esmu un kam šai dzīvē domāta! Un varbūt tieši tāpēc ir noticis tā, kā noticis. Esmu satikusi cilvēkus, kas „uzsēdinājuši” mani uz kalnu „adatas” un pacietīgi n-to reizi stāstījuši, kā vajag kantēt dēli – esmu viņiem par to bezgalīgi pateicīga.

Arī tad, kad ir tiiik grūti, jo jānes 25 kg smaga mugursoma, pat 2 km augstumā ir smagi un vēl smagāk…. un dažkārt no „skaistajiem kalniem” redzi tikai akmeņus sev zem kājām.

Arī tad, kad bezpalīdzīgās dusmās ar dūrēm sit kalnam (visi kalnu dievi – piedodiet!), jo brīdī, kad tu uz kalna stādi burkānus, daudzi citi tev garām aizdēļo putna vieglumā.

Un piecelties 5:30, lai, skrienot pa tukšajām ielām, tavus sviedrus redzētu tikai sētnieki un vēlīnie ballētāji, kaut pats varētu būt viens no viņiem… Ir iestājusies cita ballīte, cits izaicinājums.

Un tas pat nav nekas pārdabisks – ļautiņi kāpj Everestā, vago pūderi un skrien pat 100 km maratonus. Bet tā ir mana uzdrīkstēšanās, mans izaicinājums un… mana attīrīšanās. Vai varbūt šie jaunie izaicinājumi aizstāj man jau tik zināmos, pazīstamos – jauns materiāls, pirmizrāde…?

Ja kāds man pēc teātra fakultātes būtu teicis, ka atbilstoši savai pirmajai – muzikālajai – izglītībai atkal nopietnāk nāksies pievērsties mūzikai, parādītu viņam diplomu, kur rakstīts „Dramatiskā teātra un kino aktieris”, apliecinot savu izvēli un mērķus. Un punkts! Ka ne tikai dziedāšu, bet arī režisēšu un producēšu. Bet ir tapuši trīs diski – producēti, režisēti, iedziedāti. Novērtēti!

Iekšējo resursu izmantošana.

„Šogad tu nedrīksti teikt „nē”” programmu turpinu. Ir laimējies neiekulties lielos mēslos un godam izdarīt to, ko apņēmos. Un, ja ir daudzi, kuriem patīk rezultāts (jo man patīk process), tad… nenožēloju pat „Observatorijas” aizvēršanu.

Neatkarīgais aktieris skan lepni. Un dārgi maksā. Un lielākoties ieguvums ir nesamaksājams – pieredze!