Pirmā miza*

Nekad neesmu rakstījis dienasgrāmatu. Nekad. Visas manas domas PILNĀ METRĀŽĀ vienmēr ir bijušas ieslēgtas manā galvā, un es ļoti ceru, ka tādas tās paliks tur arī turpmāk. Neesmu sapratis blogu jēgu un nozīmi publiskajā informācijas miskastē. Pagaidām. Bet, tā kā formāts un piedāvājums prasa, lai mēneša garumā man būtu PIENĀKUMS izteikties pēc iespējas skaidrāk un patiesāk, runāšu, ko domāju, un rakstīšu, kā pašam šķiet labāk.

Tāpēc – „Sīpolu lobot”, jo katru no šiem ierakstiem saistīs tikai kodols, līdz kuram tik un tā es un vēl vairāk tie, kas sakārtoti pakārtotus teikumus ar divdabja teikumiem zīmē uz tāfeles, kas runā un lasa vārdus dažādās valodās, kas modulē pareizās cilvēku mijiedarbības, kas zina, kā rakstītais vārds ir jāprojicē, kas runā, spriež, izmanto, vērtē, dod un raksta atskanīgas fonēzes piemīlingāriju pašdarvaldu līberingos, netiks.

Goda vārds – priecājos, ka šāds PIENĀKUMS man ir iekritis tieši Novembrī. Starp visiem citiem mēnešiem gadā šis man vienmēr ir šķitis viens no jocīgākajiem. Tūlīt paskaidrošu – kāpēc.

Jau bērnībā man ļoti būtisks vienmēr ir licies apkārt notiekošo lietu cikliskums – sākums, pa vidam vēl kaut kas un beigas. Nu, piemēram, bietes ravējot, man bija svarīgi – kad sākam, cik būtu jāizravē, lai tēvam nebūtu jākaunas, ka esmu viņa mantinieks, un cikos beidzam? Kad sākas skolas brīvdienas vasarā – KAD? Kad beidzas? Lai cik tas dīvaini neizklausītos, vienmēr esmu dzirdējis tieši pretējo – ne to, ko gribētu dzirdēt. Visi (pārsvarā visi) ir runājuši par to, kas būs pa vidam, kā mēs visi kopā, ko no tā iegūsi utt. Bet gribēju un turpinu gribēt – kad un kā tas sākās! Un šobrīd es patiešām nerunāju par vispārcilvēciskām kategorijām. Ui, nē. Ceru, ka tur arī turpmāk neiebraukšu, bet runāšu pavisam vienkārši un varbūt pat – merkantili. Paskaidrošu. Skola man patika. Es mācījos labi un pat teicami, man tas patiešām šķita stilīgi, bet neviens nekad nevarēja pateikt konkrēti, kad teicamniekiem beigsies mācību gads, līdz ar to arī sāksies MANAS brīvdienas? Visi skaidri zināja un baidīja nesekmīgos, kad VIŅIEM sāksies vēl vairāk brīvā laika, nekā viņi jau sev ir izkārtojuši, respektīvi – brīvdienas. Pārlecam laikā. Arī šobrīd neviens skaidri nevar pateikt – KAD teātrī sākas SEZONA. Kad atgriežas pēc piespiedu brīvprātīgā atvaļinājuma vai kad teātrī ieplūst maksāt gribošu neapmierinātu cilvēku čupiņa ar biļetēm un bez? Tātad – no kā sākas teātris kā iestāde, kas sniedz laikam jau pakalpojumu?

Un tātad – kāpēc tas Novembris?

Septembris, kad skola tevi sāk pildīt ar foršām, ne visai derīgām zināšanām, ir taču cerību pilns. Bet šis mēnesis to orgānu, kas atrodas bēniņos – ar cik tur tām krokām, ārprātīgu ūdens un enerģijas patēriņu, novietotu šāviena augstumā un atbildīgu par visādiem sūdiem, kas notiek ne tikai tavā ķermenī, bet PASAULĒ vispār –, pamatīgi pamoka.

Oktobris, kad daļa cerību, pat neizteiktas, jau atrodas otrreizējā pārstrādē vai mēslainē, ir saņemti pirmie novērtējumi un, loģiski, – kaut kas, kas citiem nez kāpēc ir daudz svarīgāks nekā tev pašam, jau ir realizēts, saldējums tiek atvirzīts neobligāto preču sarakstā, cilvēki sāk kļūt par labi informētiem optimistiem, bet pats galvenais – daba. Vienmēr esmu sevi sajutis kā dabas sastāvdaļu, jo esmu no LAUKIEM. Mani vecāki ir dārznieki. Un man nav kauns par fonētisko vārda un uzvārda pierakstu pasē. Zeme, koki, Gauja un debesis ir noguruši un iet čučēt.

Novembris. Uh… nu lūk, un tālāk ir beigas vai sākums. Un tāpēc mēnesis bez lapām man vienmēr ir jocīgs. Glupi štancēt? Pārpasaulīgi domāt? Neēst gaļu un dzīvot, kur smird un ir daudz cilvēku? Ar gājputniem aizpi.t projām? Salekties ar vistām visās kūtīs? Vai tomēr skatīties uz sīpolu – SEVI? Un tā pa miziņai, baigi nepietuvojoties vērtīgajai daļai – kodolam, tomēr lobīt nost nevērtīgās? Vai tomēr vērtīgās? Bet nenovērtētās? Nūūū… neviens „pavār raidījums” šitās tāpat neizmanto. Tātad – kompostā – blogā.

Šie ieraksti (mizas) nebūs par redzētajiem, dzirdētajiem, sajustajiem mākslas darbiem! Šie ieraksti būs par MERKANTILU cilvēku mākslas vidē. Novembrī un Latvijā.

* Te nav kļūda – nevis mīza (kāds vai kāda), bet miza, pavisam vienkārši. Tāpat – textā apzināti tiek lietoti nepareizi vārdu fonētiskie pieraksti (ja tādi ir), daudzpunktes (šitas nopietnajiem nepatīk), izcelti vārdi CAPS LOCKā, domu zīmes, pārspīlēti, gari un sarežģīti teikumi un citi nepareizumi, lai norādītu autora piederību MĀKSLINIEKU videi. Piedod, latviešu valodas un literatūras skolotāj!