Blaumaņa festivāls. Otrā diena

Piezīmes par V Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāla otro dienu.

Gaiss joprojām sveloši auksts. Ielas no sāls pēdām vietām gluži baltas. Rīta pastaigā iespējams pārliecināties, ka radio stāsta baltu patiesību – Valmierā tik tiešām cita pie citas virknējas pasteļkrāsas daudzdzīvokļu mājas, kuru iedzīvotāji saņēmušies Eiropas atbalstītajiem dārgajiem siltināšanas projektiem. Glīti un mierīgi. Arī Oļģerta Krodera iecienītā pusdienu vieta – „Rātes vārti” tieši pretī teātrim – piedāvājuma un apkalpošanas kultūras latiņu joprojām tur augstu.

Bet Blaumaņa festivālā šodien uzstājas divi Rīgas flagmaņi – Nacionālais teātris ar gluži svaigo Valtera Sīļa „Indrānu” versiju un Daile ar Kārļa Auškāpa pirms pāris gadiem iestudēto dziesmuspēli „Zagļi”.

„Indrāniem” Valmieras teātra Mazā zāle ir acīmredzami par plašu. No Nacionālā teātra Aktieru zāles klaustrofobiskās šaurības „Indrānu” ēku un lauku atveidojumus citējošie prospekti un aktieru reljefais, lielai telpai piemērotais spēles stils, ko daiļrunīgi papildina filmētais materiāls, burtiski sprāgst laukā, tādējādi vēršot skatītāju uzmanību uz režisora vēlmi pakļaut mākslinieciskai analīzei līdzšinējo „Indrānu” iestudēšanas tradīciju. Valmierā izrāde brīvi izplešas telpā un – zaudē šo to no režisora ieceres mērķtiecības. Toties interesantāk kļūst sekot tēlu attiecībām – aktieru darbs liekas esam gājis dziļumā un attīstījies smalkumā. Jo sevišķi Lolitas Caukas un Ģirta Jakovļeva vecie un Daigas Gaismiņas un Ulda Anžes jaunie Indrāni, Jura Lisnera Kaukēns, Aināra Ančevska Noliņš un Jurģa Spulenieka Edžiņš ļauj novērtēt šķietami vienkāršo patiesību, ka dzīve nav kādas visaptverošas shēmas realizācija, bet detaļu gūzma – jaušas un nejaušas kustības, žesti, skatieni un nopūtas, kurās ik mirkli pavīd un atkal izgaist nozīme.

Dailes „Zagļi” Valmierā tiek uzņemti ar ilgiem un skaļiem aplausiem. Apsviedīgās Ilzes tēlotāja Kristīne Nevarauska dabū lepnu rožu pušķi, arī pārējos ansambļa dalībniekus publika vairākkārtīgi sauc atpakaļ uz skatuves. Salīdzinot ar Rīgā redzēto, izrāde šķiet labāk iespēlējusies – notikumi un pārpratumi ar nozagtajiem miltu maisiem un precību plāniem raiti rit uz priekšu. Aktieri, viesizrādes pacilājošās atmosfēras iedvesmoti, dūšīgi vicina bisi vai revolveri, dzied fonogrammas pavadījumā un kariķē savus palaikam neattapīgos varoņus. Bet karikatūrai tāpat kā savulaik pirmizrādē joprojām pietrūkst dzīva cilvēciska pamata – tuvojoties finālam, rakstura dīvainību un pekstiņu virtene sāk kļūt vienmuļa un sērīgais beigu dziedājums ar žēlabām par to, ka laimīgie pāri aizbrauks uz Krieviju, atstājot tukšas Latvijas lauku sētas, šķiet gluži kā no citas operas.