Blaumaņa festivāls. Pirmā diena

Piezīmes par V Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāla pirmo dienu.

V Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāls Valmierā sākas ar spožu sauli, saldējoši dzestru vēju un apdomīgu slidināšanos pa ledus klātajiem celiņiem no viesnīcas līdz teātrim, kur saņemam festivāla programmas grāmatiņu. Programma rādās būt varen plaša un sazarojas vairākās paralēlās norisēs – ik dienu divas, trīs izrādes dažādos spēles laukumos, agrāko gadu Blaumaņa uzvedumu ieraksti, kinofilmas, noslēgumā – konference.

Pirmās dienas iespaidi sākas Valmieras 5. vidusskolā, kur aktierim Ērikam Vilsonam ar projektu „Nezāle” izdodas ieinteresēt visnemierīgāko un skeptiskāko auditoriju – pusaudžus. Kad pēdējā brīdī atskrējušajiem atrastas vietas, mobilie telefoni izslēgti un publikas applaudēšanas prasme pārbaudīta, aktieris aicina skolēnus talkā. No koka lādītes viņš citu pēc citas velk laukā sava turpmākā stāsta varoņu fotogrāfijas, īsi raksturojot cilvēcisko tipu, kāds būtu nepieciešams konkrētajai lomai. Un jaunieši smejoties un aplaudējot no sava vidus izrauga gan talantīgāko ekonomistu, gan autoritatīvāko līderi, gan mutīgāko meiču. Ēriks Vilsons nespiež jauniešus „spēlēt teātri”, tik vien kā stāstot vēršas pie pieminētās darbības personas. Dažs apstiprinoši pamāj ar galvu, dažs pasaka kādu frāzi, cits tikai klausās.

Šķiet, ka uzveduma interesantāko segmentu veido tieši lomu sadale, kurā Blaumanis kalpo kā instruments auditorijas pašanalīzei un sevis novērtēšanai. Izrādās – tikko skatītājs ir iesaistījies stāstīšanā, viņam rodas interese arī par pašu stāstu. Tiesa gan – kad izrādei atvēlētās četrdesmit piecas minūtes sāk iet uz otru pusi, stāstīšanas process kļūst prognozējams. Bet tieši tajā brīdī, kad publikas interese draud atslābt, izrāde beidzas un jaunieši uzgavilē – paši sev, aktierim un, iespējams, arī Blaumanim.

Vakarā notiek festivāla oficiāla atklāšana ar Valmieras teātra direktores Evitas Sniedzes un festivāla žūrijas priekšsēdētāja Jāņa Streiča uzrunu, kurai seko pirmizrāde – Raiņa dramatiskās poēmas „Daugava” uzvedums. Tieši pirms divdesmit pieciem gadiem Valentīna Maculēviča režijā šis darbs kļuva par vienu no spilgtākajām Trešās atmodas zīmēm. Šodienas versijai, kuru veidojis Mārtiņš Eihe, Raini apvienojot ar fragmentiem no Kārļa Skalbes „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, ir lakoniska koncertuzveduma forma un brehtiski moralizējošs vēstījums. Scenogrāfs Kristiāns Brekte skatuves telpu sadalījis trīs līmeņos – zemākajā līmenī pie galda sēž patērētāju sabiedrība – ēd, dzer, pīpē, vienvārdsakot, patērē. Augstākajā – zem šņorbēniņiem uz tilta atrodas no dzīves prozas šķirtā mākslas pasaule – koris „Sōla”, kas, komponistam Mārtiņam Braunam atskaņojot instrumentālo pavadījumu, izdzied tautas likteni. Tikmēr skatuves dibenplānā uz ekrāna projicējas 1918.-1920. gada brīvības cīņu skati, kuriem pāri slīd kritušo cīnītāju vārdi un, ceļoties augšup, „pazūd” korī. No atmiņas telpas pārceļas uz mākslas telpu. Bet izrādes fināls ne bez didaktikas pasludina spriedumu mūsdienu Latvijas sabiedrībai. Kad Aigara Apiņa atveidotais Ziemeļmeitas meklētājs protesta uzplūdā izjauc patērētāju dzīres un tie, saniknojušies, nogalina viņu, ekrāns ar kauju skatiem paceļas uz augšu, atklājot miglas vālus, no kuriem iznirst pagātnes tēli, lai pārmetoši noraudzītos uz posta ainavu. Nu ko, esam jau esam vainīgi.