Mazo, viltīgo Sniegpārsliņu deja

Decembrī par teātri un dzīvi runā dramaturģe Lelde Stumbre.

Ziemassvētku laiks apskāvis mūs no visām pusēm un cieši tur – vakar, šodien, rīt un vēl līdz 6. janvārim patiesībā turpināsies šis teatrālais uzvedums, kurā piedalāmies mēs visi, visi, visi. Tā ir katru gadu visilgāk spēlētā teātra izrāde – uvertīras pirmās taktis atskan jau pēc 18. novembra un tad tik iet arvien skaļāk un varenāk, arvien krāšņāk un daudzbalsīgāk un nabaga pilsētniekam praktiski nav nekādu cerību svinēt klusus, baltus, pārdomu pilnus Ziemassvētkus, vienkārši nē un cauri.

Nekādi citi svētki nav tik līdzīgi teātra uzvedumam kā šie – ir gan galvenais varonis, saprotams, Ziemassvētku vecītis ar viņa krāšņo tērpu un diaboliskajiem smiekliem, gan viņa sieviete – Sniegbaltīte vai kas tamlīdzīgs, gan otrā plāna varoņi – rūķi, Sniegavīrs, eņģeļi, brieži, gani, trīs austrumu gudrie un jaundzimis puisēns. Ir arī masu skatu tēlotāji – sniegpārsliņas, eglītes, zvaniņi, svecītes, zvaigznes un dažādi dzīvnieciņi. Ir skaistas dekorācijas – pirmkārt, protams, sniegs – uz māju jumtiem, uz ielām, uz kokiem un laukos, tad kūtiņa ar mājlopiem, kur salmos sēž divi priecīgi vecāki, vērojot savu nupat dzimušo bērniņu, ir uzposts mājoklis ar eglīti un dāvanu sainīšiem zem tās, ir baznīca ar nosalušiem dievlūdzējiem, izgreznotas mājas uz ielām un vispār pilsēta, kas ir tik teatrāli raiba un priecīga un pār kuru lēnām un skaisti lidinās izteiksmīgas sniegpārslas… Teātra izrādei ir vairāki cēlieni – gatavošanās Ziemassvētkiem, pošanās un skraidīšana pa veikaliem, tad kulminācija 24. decembra vakarā, kad dzirdamas gaviles un sajūsmas spiedzieni gandrīz katrā mājā, un trešais cēliens – pēcsvētku miers un omulība pāris dienas un tad – Epilogs – Jaunais gads ar traku uguņošanu. To visu pavada mūzikas skaņas – Ziemassvētku korāļi, pikantas dziesmiņas, domīgi dziedājumi, zvaniņu tinkšķēšana, ne brīdi bez mūzikas, kuru mēs visi, kas piedalāmies, varam dungot vai dziedāt līdzi.

Vienīgais patiesi reālais brīdis šajā jautrajā teātra izrādē ir Saulgrieži, kas norisinās pa īstam. Trīs garas naktis, kad viss sastindzis gaidās – Saule ir pamodusies un gatavojas doties ceļā, un tad viņa nāk. Manā uztverē tas ir kā starpbrīdis, kad mēs uz piecpadsmit minūtēm atjēdzamies reālajā dzīvē, lai pēc mirkļa atkal mestos izrādes raibajā jūklī, pārliecināti, ka tieši tur viss notiek! Bet patiesībā – viss notiek TUR! Saule nāk. Tas ir patiešām fascinējoši un brīnumaini un psiholoģiski mani tas ietekmē vairāk par visiem blīkšķiem, spožumiem, zvaniņu skaņām un papīrīšu čaukstināšanu, atverot dāvanas pie eglītes. Bet, ko nu daudz liegties, arī šo čaukstināšanu mēs gaidām un par to priecājamies, jo, kā jau teicu, visi piedalāmies skaistajā ziemas teātra izrādē. Arī es nopietni uzklausīju savu trīsgadīgo radinieci, kura stāstīja par Ziemassvētku vecīša ierašanos bērnudārzā un vairākas reizes, man acīs skatoties, uzsvēra: „Viņš bija īsts! Īsts!” Protams, ka īsts, kā gan citādi. Arī, sēžot teātra zālē un vērojot skatuvi, mēs pa lielākai daļai esam pārliecināti, ka tur viss ir īsts. Un tas ir pareizi, vai ne? Teātra mākslas brīnums nav ne par matu mazvērtīgāks kā Ziemassvētku brīnums, un tas patiešām mūsdienu pasaulē ir brīnums, ja spēj aizraut visus un likt noticēt, ka pastāv „ miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts”.