Juris Strenga skatās I

„Starpstacija”, Rīgas Krievu teātris, 1.11.2011

Autobuss naktī mani aizved no lielpilsētas pēc Krievu teātrī noskatītas izrādes „Starpstacija” uz tumsā slīgstošu un rudenī lēni izmirstošu Kurzemes jūrmalas centru. Sāpīgi. Vientulīgi! Iekurināsim krāsni… Kaut kas ir jāraksta. Lugā darbojošais rakstnieks šo iedvesmas problēmu pastāvīgi risināja ar karafīšu satura uzmundrinājumiem… un viņu beigās apmētāja ar tukšām skārdenēm…. Ar steigu izdzeru vairākas skārdenes… „Starpstacijas” stāsts – īss kā galvenās varones dzīve…

Tā arī manā ciemā – vasarnieki atbrauc, pieņem kaķīti, vasaru samīļo, rudenī aizbrauc un pamet to. Vai kā Čehova „Kaijā” – rakstnieks atbrauca, ieraudzīja, samaitāja ar cerībām un pazudināja meiteni. Šajā gadījumā arī skumjš stāsts par divu labu cilvēku garām palaistu izdevību un mīlestību. Abi nobijās. Kāpēc?

Bija ilgas dzelzceļa pārmijniecei izrauties no trulās ikdienas un bija ilgas jaunam rakstniekam aprakstīt vienkāršo cilvēku dzīvi nomalē, vietā, kur cilvēks piestāj divreiz gadā. Bet arī nomalē vienkārša cilvēka dzīve izrādās ļoti sarežģīta.

Dzīvojam iluzorā pasaulē. It kā kapitālisms, bet tas pats padomju laiks, tas pats cariskās Krievijas laiks. Tikai vilcieni briesmīgā ātrumā dārd garām. Uz kurieni? Jau gabaliņu aiz lielpilsētas gaismām Starpstacijas tumsā nekas nemainās. Dzelžu sliedes, barjeras. Sarūsējušas mašīnas vraks – čaula bez satura. Tāpat kā izdzerta skārdene – civilizācijas sausais atlikums…

Tādu skārdeņu man aiz šķūnīša ir daudz. Tās pat alkatīgi metāllūžņu vācēji neņem pretī… Es metu pēdējo izdzerto skārdeni pret sienu! Aiz izmisuma. Veikals ciemā ir bankrotējis. Veikalnieks sēžot cietumā. Mana izdevība arī ir palaista garām. Vajadzēja pilsētā pirkt trīs!

Ja jūs no šīm rindiņām kaut ko nesaprotat, lūdzu, noskatieties izrādi „Starpstacija” Krievu teātrī Mazajā zālē. Tas pirmajā brīdī nav sāpīgi.

 

„Kapusvētki PR”, Nacionālais teātris, 4.11.2011

Katrs sevi cienošs latvietis dzīvo kulturāli sakoptā kapsētā. Kas mūs arī atšķir no citām Āzijas nomaļu tautām. Un vēl tās galvenokārt ir atmiņas par labajiem Latvijas laikiem. Ar labo agronomu valsts priekšgalā. Ar apgrieztiem kapu dzīvžogiem un skaisti sastādītām puķu dobēm. Lai tikai ieriebtu kaimiņiem.

Vispār izskatās, ka procentuāli pēc pēdējā kara mēs varam droši sacensties ar ebreju veļiem. Un te šajā gadījumā ik pa brīžam mūsējie nāk ārā un dzied sērīgas dziesmas. Baltos tērpos. Un dejo starp kapu kopiņām.

Vēl dzīvo latviešu pilsoniskās iniciatīvas grupa – kapsētas komiteja – ar baltām roku lentēm, uz kurām melns krusts, apgāž dzelzs krustu, pie kura nekaunīgi niekojas ar filmēšanos, sapīpējušies vienīgie sakarīgie jaunieši. Kaut arī melnās drēbēs tērpti sātanisti, viņi atzīst, ka te ir skumji, un tāpēc gaida atdzimšanu citā dzīvē. Jāatzīst, ka savā rīcībā viņi ir konsekventāki par mācītāju, kurš tikai lasa sprediķus, bet viņi rīkojas un vietējo varu, krustu lauzēju nozieguma izmeklētāju, pašu piesien pie krusta…

Ļoti smieklīgi kapu svētki! Tikai nav zināms, kuri kapu svētki ir smieklīgāki, ar vai bez mācītāja?