Jaunā dramaturģija. Ziņas

Pagājušonedēļ LTDS organizētā Baltijas mūsdienu dramaturģijas festivāla SKATS 2011 ietvaros notika visu triju valstu jauno teātra dramaturgu Darbnīcas. Tādas tās bija pirmo reizi. Abas šīs ziņas, protams, ir labās ziņas. Tiesa, pēdējo iespējams pasniegt arī kā slikto: kāpēc tikai pirmo reizi? Vispārzināms gan, ka labāk vēlu, nekā nekad, tomēr jāatzīst, ka nereti grūti nāks noteikt brīdi, kad ir jau par vēlu – noteikt robežu, kas uzrādītu kādu radošu procesu neatgriezenisku zūdību. Šoreiz gan ir trāpīts īstajā brīdī – visu triju valstu pārstāvji bija satikušies patiesas intereses, ne formāla uzstādījuma motivēti: vēlme apjaust pašu koordinātas un samēroties spējā apjaust pasauli un savās prasmēs to celt uz skatuves bija acīmredzama. Šo labo ziņu vērš vēl labākā fakts, ka šis apgalvojums nav vis kāds abstrakts un obligāts organizatoru vai novērotāju secinājums, bet gan pašu dalībnieku apliecinājums.

No katras valsts Darbnīcās piedalījās trīs lugas un to autori, kuru dramaturga stāžs nepārsniedz sešus gadus. Lai tekstu analīzes process būtu iespējami pietuvināts reālajam teātrim, par tiem izteicās ne tikai divi eksperti (Pērnavas teātra ENDLA mākslinieciskais vadītājs Tīts Palu un šo rindu autors), bet arī divi lugu tekstos ieinteresēti režisori. Turklāt arī tie bija jaunie – Laura Groza un Jurijs Djakonovs, un viņu secinājumus autori uzklausīja pirmos, kas ir jebkura saprātīga un radoša teātra procesa loģiskā pakārtotība: vai režisors vēlas iestudēt jaunradīto tekstu, vai vispār saprot tā valodu, jēgu, sūtījumu un tematiku, atstājot iespēju to uzlabot pēc izvēles izdarīšanas. Šāds uzstādījums dažiem autoriem bija pārsteigums un atklājums – pirmo reizi mūžā viņi ieraudzīja sava teksta rindas gluži citā gaismā: teātra un skatuves darbības specifikas aspektā. Literatūrā balstītiem tekstiem šīs bija sliktās ziņas – jauno, bet jau pietiekami pieredzējušo režisoru vērtējumi bija objektīvi nesaudzīgi. Slikto ziņu saņēmēji gan jau uzreiz apjauta, ka patiesībā viņi ir tikuši pie labās ziņas – laicīgi ir saņemts signāls, ka tikai reālais teātris ir dramaturģijas tekstu patiesais pasūtītājs un vienīgā perspektīva.

Darbnīcu koncepcija režisoriem paredzēja izvēlēties trīs tekstus, lai jau pēc mēneša taptu to publiskie lasījumi. Sliktā ziņa latviešiem: izvēlētā trijotne būs jātulko – novembra beigās Nacionālā teātra Jaunajā zālē būs iespēja iepazīties ar divām igauņu lugām – Piretas Jāksas „Ieraudzīt rozā ziloņus” un Mikhela Sēdera „Ļoti dusmīgo cilvēku”, kā arī lietuvietes Gabrielas Labanauskaites „Sarkanajām kurpjšņorēm”. Režisoru izvēlei līdzās gan jāmin arī pašu dalībnieku izveidotais Top 5, kurā tomēr iekļuva arī divas latviešu lugas – Rasas Bugavičūtes „Fermāta” un Madaras Rampānes „Dzimšanas diena” (tostarp lasāmas arī Kroders.lv).

Apzinoties, ka šeit nāktos uzrādīt kādas Baltijas jaunās dramaturģijas tendences vai nacionālās savdabības, šis pienākums nebūt nešķiet sarežģīts – atšķirības ir visai acīmredzamas. Lietuvieši neiztiek bez formas spēlēm, kas rokrokā ar dāsnu literāru tekstu izmantošanu, rada lugas-rēbusus, tekstus prātam. Šādu lugu iestudēšanas potenciālu lielā mērā nosaka kāda konkrēta režisora īpaša ieinteresētība ar tālāko lugas destrukciju vai aktuāla tematika, kā tas ir ar minēto Gabrielas Labanauskaites lugu. Visas trīs latviešu lugas fokusējas uz cilvēku, uz raksturiem – ārēju efektu nekādu, bet igauņi ir tieši pa vidu, un, iespējams, tieši tas nosaka mūsu vēso kaimiņu lugu labāko potenciālu. Protams, jāņem vērā, ka trīs lugas nav pilnvērtīgs nacionālās jaunās dramaturģijas procesa atainojums, turklāt to atlases kritēriji pirmajam šāda veida saietam bija paplūduši (divas no latviešu lugām ir tapušas mācību procesa ietvaros, kas nešaubīgi ietekmē to veidolus), tomēr nule minētās nacionālās savdabības ir likumsakarīgas – tikai un vienīgi Igaunijā nacionālās dramaturģijas lauciņš tiek ilgstoši un rūpīgi kopts. To jau gandrīz 20 gadus dara Igaunijas Teātra (iepriekš Drāmas) aģentūra – procesam īpaši izveidota organizācija, kuras budžeta pildīšanu paredz ne tikai Kultūras ministrijas, Teātra biedrības un Tallinas pašvaldības līgums, bet aģentūras kontā ieplūst arī 1% no visu valsts teātru autortiesību izmaksām. Ik divus gadus aģentūra rīko nacionālos lugu konkursus, bet to starplaikā mazāka apjoma lugu saietus – piemēram, bērnu un jauniešu lugu konkursu. Latvija un Lietuva šai ziņā dzīvo brālīgā haosā – neregulāri, neautoratīvi vai vienu institūciju pārstāvoši konkursi, kas nepāraug vienotā un mērķtiecīgā sistēmā. Rezultātā – minētās sliktās ziņas Latvijai, tās dramaturģijas attīstības procesam.

Un tomēr līdzās jāmin arī divas labās ziņas. Viena no Latvijas pārstāvēm Darbnīcās – Rasa Bugavičūte, nule kļuvusi par Latvijas Dramaturgu ģildes valdes priekšsēdi, kādēļ šo Darbnīcu pieredze un uz savas ādas izjusti secinājumi visticamāk radīs iespēju pāraugt konkrētās aktivitātēs. Otrā labā ziņa – jaunās paaudzes režisori nevis formāli deklarē savu ieinteresētību nacionālās dramaturģijas attīstībā, bet ir jau reāli aprobējuši tās plusus un mīnusus praksē, un tas nav viņiem licis no tepat jaunradītiem tekstiem novērsties. Īpaši uzsverama jauno režisoru spēja profesionāli augstvērtīgi debatēt un spriest par esošo un nākotnē veicamo: triju Darbnīcu dienu laikā ne reizes negadījās dzirdēt neargumentētus vērtējumus „man patīk/nepatīk” līmenī, kādi nereti dāsni bārstīti nacionālās dramaturģijas sakarā vairākus iepriekšējos gadu desmitus.

Kā redzams, visas sliktās ziņas par jauno dramaturģiju attiecas uz pagājušo laiku, bet labās uz šodienu un nākotni. Tas, protams, priecē, bet tomēr gribas ticēt, ka šis patiešām ir īstais brīdis, lai labās apņemšanās beidzot arī tiktu pildītas ar konkrētu saturu. Darbnīcu norise uzrādīja, ka jaunajiem un par jaunajiem lielu šaubu nav, tomēr šeit vēlreiz uzsverama itin primitīvā patiesība, ka nacionālās dramaturģijas veiksmīgas attīstības procesu spēsim nodrošināt tikai visi kopā. Atzīstama ir jau minētā LTDS aktivitāte dramaturģijas veicināšanas virzienā, vien jānovēl, lai tā nepierimst līdz nākošajām Darbnīcām. Tik vispārīgs novēlējums šai gadījumā gan ir sākams realizēt ar gluži konkrētām darbībām: nosakot nelielu, bet būtisku izmaiņu LTDS rīkotajā Spēlmaņu nakts balvu piešķiršanas nolikumā – nominācijā par labāko latviešu autora iestudējumu balvai var tikt izvirzīti tikai šodien dzīvojošu autoru darbos balstītas izrādes. Blaumani mēs vairs nespēsim motivēt, bet jaunos censoņus gan. Tas patiešām būtu daudzu turpmāko labo ziņu pamats.