Juris Strenga skatās IV

Novembrī teātra skatītāja dienasgrāmatu raksta aktieris Juris Strenga.

„Dievu mijkrēslis”¹, ģenerālmēģinājums, LNO, 17.11.2011

Götterdämmerung

Vecā Vāgnera globālās idejas un domas šoreiz tika vizuāli izvērptas caur šodienas virtuvi, guļamistabu un pirti. Sākās tik jauki – varonis Zigfrīds, no rīta pamodies, uz bikšu siksnas uzasinājis savu zobenu, dodas veikt varoņdarbus. Zigfrīdam vienmēr līdzi ir arī atslēdznieka darbarīku kaste. Toreiz vēl vācu Valhallā nevajadzēja ievest darbaspēku – poļu santehniķus. Zigfrīdam pašam ir zelta rokas. Šis jautrais zēns viens divi salabo Reinas meičām pirtī pilošos krānus…

Vispār augstākai dievu sabiedrībai nekas cilvēcisks nav svešs. Viņi priecājas seksuālās rotaļās trijatā, gan tin „kāsīšus”, gan niekojas ar elektriskiem vibratoriem. Tādai sabiedrībai būtu tā kā jāiet bojā. Vecā Vāgnera sirdi nevarēja iežēlināt Lorelejas dziesmas uz Reinas klints. Loreleja jau arī nevarēja paredzēt, ka viss Reinas zelts pazudīs Šveices bankās un ofšoros, Alpu kalnos tiks pārrauti aizsprosti, varenā Reina pārpludinās un noslaucīs visu savā ceļā, ka gāzes noplūdē aizdegsies un nodegs visa vācu dievu Valhalla. Liela globāla katastrofa! To redzēt šodien būtu tik skaisti! Par to priecātos gan „Untergang des Abendlandes” autors Špenglers, gan Kurts Vonnegūts. Tā visa nez kāpēc nebija. Bija tikai grandiozas Zigfrīda bēres un optimisma pilni bērni, kuri nākotnē aizstās Merkeles slēgtās atomspēkstacijas, ražojot elektrību ar velosipēdiem pievienotām dinamo iekārtiņām.

„Dzin”², Dirty Deal Teatro, 19.11.2011.

Maskavas ielas spīķerī Netīro darījumu teātrī tīrā improvizācija

Tā sakot, improvizācijas svētki. Trausla pavasara ziedu smarža. Kas izgaist, kad meitene jau pagājusi garām… Kā Tagore saka: – Kas paliek mums no svētkiem pāri? Tik putekļi uz svārkiem – mēs ejam tālāk tāpat kā agrāk bāri…

Bet notiek, lūk, kas – visa Einšteina mc² iebāzta mazā kastītē – mūzikas lādītē. Tikko puisītis atver lādīti, tā Lielais Sprādziens: Atsperīte sper Veltnītim, Veltnītis sper Āmurītim, Āmurītis zvaniņam un atskan trausla skaņa „Dzin”! Ja kāds neiesper – nekas nenotiek. Tam, kas notiek, jau nav nekādas jēgas. Tāpat tam, kas nenotiek. Tikai atsperīte ir uzvilkta un nepielūdzami skaita mūsu dzīves sekundes. Putins badmintona bumbiņu servē Medvedevam, Medvedevs Putinam, tad abi mainās vietām un Medvedevs servē Putinam… melnā santehnikas trubā tiek iedziedāta pagājušas svētdienas šlāgeraptaujas dziesmiņa un ierakta Maskavas ielā zem ietves nākamajām paaudzēm… mēs visi skatāmies lielā spogulī un gaidām puisīti, bet puisītis nenāk, jo lādīte ir saplēsta, neviens nenāk pateikt, ka Godo šodien nebūs. Šis tas te nav saprotams, bet viss jau arī nav jāsaprot. Jo tu vairāk aizdomāsies, jo lielākas iespējas, ārā ejot, pakļūt zem ātri braucošā 7.tramvaja riteņiem.

¹ Režisors – Viesturs Kairišs Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Ieva Jurjāne Lomās – Larss Klēvemans, Katrīna Fostere, Markuss Jupiters, Elizabete Strida, Johans Šinklers, Kosma Ranuers, Ļubova Sokolova, Liene Kinča, Aira Rūrāne, Kristīne Zadovska

² Režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks – Vladislavs Nastavševs Lomās – Dita Lūriņa, Mārtiņš Brūveris, Jānis Āmanis, Arturs Krūzkops, Jurģis Spulenieks