Smieklīgā cīņa jeb Cīņa par smiekliem

Teātrī šis laiks ir tāds jocīgs. Ir zināmas visas izrādes, kas palikušas līdz atvaļinājumam, un arvien biežāk izskan: “Šitā šosezon pēdējā?”. Tā ir dīvaina sajūta, kad vari izrādi nolikt uz vairākiem mēnešiem kaut kur malā, lai mēs varētu viens no otra mazliet atpūsties.Un savāds ir tas mirklis, kad, izrādei beidzoties, ārā vēl ir gaišs, jo esi pieradis pie tumsas, kas ved mājās. Aktieri no garās sezonas sāk pagurt un skatītāji jau jūtami arī ir “pieēdušies” mākslu un gaida, kad līdz ar alus un siera svētkiem varēs atkal sākt ilgoties pēc teātra. Es gan nesaku, ka teātris visiem ir noriebies, bet vienkārši nav tā izsalkuma, kāds ir rudenī. Vēl pāris mēneši ir palikuši un gan jau interesantu notikumu netrūks. Dažas dienas jau šķita, ka nekas pieminēšanas vērts nenotiek līdz man pavisam nejauši atsauca atmiņā tēmu, kas pirms neilga laiciņa manī uzjundīja emocijas.

Vakar man pajautāja, vai tas smieklīgais raidījums, kur naidojas un cīnās savā starpā LNT un DT, ir direktora O.R. ideja? Es domāju, ka nē, lai gan pilnīgi droši to apgalvot nevaru… Drīzāk tas izskatās pēc TV idejas un kārtējā mēģinājuma uztaisīt ko nebūt “ņirdzīgu”. Šoreiz gan neizteikšos par pašu raidījumu, jo mans viedoklis varētu nebūt objektīvs.

Protams, ir redzami gan lielie mīnusi, gan plusi, ko šis raidījums sniedz skatītājam. Liels ieguvums varētu būt tas, ka ļautiņi, kuri nevar tikt uz teātri, tiek pie iespējas redzēt savās kastītēs latvju aktierus. Bet manu nepatiku izraisīja draudīgi pārnopietnā balsī ierunātā reklāma, kas vēstīja par šī šova parādīšanos ekrānos – “Stāsts par senu notikumu…Tas notika Livonijas laikos, kad starp Latvijas Nacionālā un Dailes teātra trupām aizsākās strīds tik pat muļķīgi kā sākās Monteki un Kapuleti ģimeņu konflikts…”

Tiešām dīvaini, ka naidā neiejaucas JRT, LT vai VDT! Nu vismaz kā šī lielā naida šķīrēji. Ir izveidojies mīts, ka mēs, aktieri un teātri, esam baisīgi konkurenti, bet realitātē absolūti tā nav. Protams, nevaru to apgalvot par visiem, bet par lielāko daļu gan esmu pārliecināts. Iespējams, cīņa starp teātriem pastāv, bet tad tā ir mārketinga un pārdošanas daļu ziņā. Mēs, aktieri un režisori, tomēr darām vienu darbiņu, kas saucas TEĀTRIS! Pat filmējoties seriālos, kuriem bieži vien ar mākslu ir attāls sakars, daudzi aktieri kā vienu no plusiem min satikšanos un strādāšanu kopā ar KOLĒĢIEM no citiem teātriem!

Skaidrs, ka MĒS ar mākslu saistītie cilvēki saprotam, ka tas ir mārketings u.t.t., bet vecmāmiņa laukos svēti tic, ka aktieri un teātri savā starpā ir vēsturiska naida pilni.

Lai gan raidījuma ideja tiešām nav slikta, jo ir šausmīgi grūti izstāstīt smieklīgi anekdoti, kura jau būtībā ir bēdīga, un, iespējams, tas savā veidā parāda aktiera meistarības pakāpi, bet man tomēr tajā stiliņā kaut kas netīk. Jāatzīst gan – lai piesaistītu TV vērotājus, sacensību gars ir vajadzīgs. Vienīgi man šķiet, ka tas var būt savādāk pasniegts!

P.S. Arī man piedāvāja cīnīties. Pagaidām nesanāca tur nokļūt, bet domāju, ja vien šī cīņa ieilgs, tad pienāks arī mana kārta. Bet tad – ar smaidu uz lūpām!

Peace (miers)!