Aktiera un režisora naidpilnā mīla

Fragments no intervijas „Pašnoteikšanās grūtības”. Ar režisoru Vladislavu Nastavševu sarunājas kritiķis Normunds Naumanis.

 

Kas, pēc tavām domām, vispār ir aktieris?

Medijs. Kurš spējīgs vadīt informāciju.

Tātad praktiski tas var būt jebkurš cilvēks?

Viens ir darīt to sadzīvē, pavisam kas cits – uz skatuves, svešu cilvēku priekšā.

Bet, kad tu spēlē Briāna ielā klavieres (runa ir par Nastavševa Eskeipista dienasgrāmatām festivāla Homo Novus projekta Pēdējā humānā telpa ietvaros – N.N.), tu taču esi tēlā, lomā, nevis Vlads, kas tāpat vien klimperē krievu dziesmiņas?

Tas tomēr bija ļoti personisks projekts, es neraidīju svešu tekstu vai skaņdarbus, bet savus, tiešām tāda kā dienasgrāmata, ko es uzticēju klausītājiem.

Tātad – zināms ekshibicionisma, pašplosīšanās akts?

Jā. Es tāpēc brīžiem jutos ļoti neērti. Bet dīvainā kārtā cilvēki mūziku pieņem nepastarpinātāk. Nav tā diskomforta, kāds varētu būt, ja viņi klausītos kādus manus ļoti privātus tekstus. Piemēram Čaikovska opera Jevgeņijs Oņegins – es aizgāju uz Žagara izrādi mūsu Operā – es sēžu ar cilvēkiem pārpilnā zālē un klausos ļoti intīmu mūziku, tā ir ārkārtēji personiska, tāda, ka gandrīz vai paliek neērti – atrasties kopā ar tik daudziem cilvēkiem…

Drusku tā kā publiskajā pirtī, vai ne?

…jā, bet redzi – tā dvēseles atkailināšana – tas nav nekāds skandāls, nekas nepiedienīgs, jo tā taču ir mūzika! Tāda kā šifrēta, slēpta informācija. Līdzīgi kā ar dienasgrāmatu.

Bet kāpēc tu juties neērti? Tu taču pats to gribēji darīt – spēlēt šo teātri, šo mūziku…

Nav tā, kas es ļoti gribētu. Es vienkārši to daru. Gribēt – teātrī tā ir tāda jocīga kategorija. Nav jāgrib, ir jādara. Un teātrī to var izdarīt, tikai sevi atkailinot, tad neērtības sajūta ir vienmēr.

Tātad cilvēki, kuri nodarbojas ar mākslu, vienmēr ņemas ap sevi?

Nū… Tā tam vajadzētu būt. Pat ja cilvēks nenodarbojas ar sevi, viņš tomēr to dara – tā ir viņa izvēle nepiedalīties. Nepiedaloties piedalīties.

Kādēļ tu esi izvēlējies teātri kā formu, kurā izpaust sevi?

Man ir konkrēta atbilde uz šo jautājumu, bet tā īsti neatbild pēc būtības.

Ar teātra starpniecību tu risini komunikācijas problēmas vai varas alkas?

Man tā atklāsme nāca Pēterburgā, studiju gados, kad es mācījos par aktieri. Es stāvēju uz skatuves, bija jāspēlē galvenā loma, es skatos grīdā, klausos, ko man stāsta pasniedzēja un saprotu, ka man tas galīgi nepalīdzēs. Tas bija svarīgs moments – kad tu atklāj, ka tavs pasniedzējs, kurš it kā zina daudz vairāk par tevi, var kļūdīties. Es sapratu, ka tā arī visu dzīvi stāvēšu uz skatuves un klausīšos, kā kāds cits cilvēks mēģina man iestāstīt, kā man rīkoties, bet man tas nenoderēs. Cilvēki jau pārsvarā kļūdās dzīvē.

Varbūt tu arī?

Varbūt.

Tās leģendas, kas par tevi Rīgā klīst – ka tu esot stingrs, pat valdonīgs režisors, dresē un moki aktierus, gandrīz vai sit viņus – tie taču ir joki? Kas tev dod šo pārliecību, ka tu vari “spīdzināt” aktierus? Tikai šis sociālo lomu dalījums – tu “režisors”, viņi – “aktieri”?

Es šo situāciju salīdzinātu ar klasiskās mūzikas izpildīšanu. Ir notis un ir mūziķis, kas tās notis spēlē. Tā kā es esmu režisors, tad tā nošu partitūra – tā ir mana. Tālāk atnāk aktieris, izpildītājs, kurš ir ar savu pieredzi un priekšstatiem. Ļoti iespējams, ka viņš pilnīgi “neiebrauc” tajā tavā partitūrā. Un tas ir dabiski. Viņam taču ir sava pasaule, savas domas. Un ar šo situāciju tev jātiek galā. Jo cilvēkam organiski nepiemīt spēja un vēlme iejusties, ieklausīties otrā cilvēkā. Tas ir liels talants – spēt just citu cilvēku. Bez vārdiem, enerģiju līmenī. Manā gadījumā tā “spīdzināšana”, kā to sauc daži, nāk tāpēc, ka es gribu panākt tiešo, nepārprotamo saikni ar to otro cilvēku, ar partneri. Nevis lai vienam aktierim būtu kur izpausties, bet lai viņš emocionāli sajustu, kas notiek viņam apkārt, ar citiem. Un tas nekad nenāk viegli. Man patīk ļoti tāda lieta, ko saucu par iekšējo mizanscēnu – lūk, šī sajūtu partnerība.

Visu interviju lasiet žurnāla „Teātra Vēstnesis” 2013. gada 2. numurā.