Vēstules nākotnei ir vienīgais, kas paliek

NOSLĒDZIES TREŠAIS KRODERS.LV JAUNO AUTORU KONKURSS! Rubrikā “Students VĒRTĒ” publicējam konkursa laureātu recenzijas par Latvijas teātru iestudējumiem

Vārds vienai no konkursa veicināšanas balvu laureātēm – RTU Liepāja bakalaura studiju programmas “Kultūras vadība” studentei VANESAI PIRINAI, kura recenzē Liepājas teātra izrādi “Annes Frankas dienasgrāmata” Lauras Grozas režijā

“Kaut kad taču šis briesmīgais karš beigsies,” ir 1929. gadā Frankfurtē dzimušās ebreju meitenes Annes Frankas vārdi, kas prātā lielai daļai pasaules iedzīvotāju arī pašlaik. Annes gaišā ticība labajam un drosme neatmest savus ideālus palīdz turpināt cerēt.

Turpinot iestudējumu sēriju par traģiskiem notikumiem un spēcīgām personībām 20. gadsimtā, režisore Laura Groza šoreiz izvēlējusies runāt par ebreju genocīdu Otrā pasaules kara laikā Eiropā. Iepriekš Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī tapušas izrādes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” un ““Skatuve” ugunī”, bet Liepājas teātra 118. sezona atklāta ar “Annes Frankas dienasgrāmatu”.

Izrādes pamatā ir Fransisas Gudričas un Alberta Heketa luga “Annes Frankas dienasgrāmata” Vendijas Keselmanes adaptācijā. Luga balstīta trīspadsmitgadīgās Annes dienasgrāmatā, kas saglabājusies kā nozīmīga vēstures liecība par ģimenes mēģinājumu divus gadus paglābties no holokausta nacistu okupētajā Nīderlandē. 1944. gada augustā bija meitenes pēdējais ieraksts, jo nacisti slēptuvi atklāja un aizveda Anni uz koncentrācijas nometni, kur viņa gāja bojā. Oto Franks, Annes tēvs, vienīgais no ģimenes izdzīvoja un izdeva dienasgrāmatu, kas slepenpolicijai acīmredzami nešķita ievērības cienīga, bet mūsdienās ir kļuvusi par vienu no visvairāk izdotajām grāmatām pasaulē. Tā ir tulkota vairāk nekā septiņdesmit valodās, un Annes Frankas stāsts interpretēts neskaitāmās izrādēs, filmās, grafiskā dienasgrāmatā, arī deju uzvedumos, izstādēs u.tml.

Režisore iestudējumam devusi trāpīgu žanrisko apzīmējumu – vēstules nākotnei. Lai gan Agneses Jēkabsones atveidotā Anne tāpat kā citi cer sagaidīt kara beigas, viņas kvēlākais sapnis ir kļūt par rakstnieci un turpināt dzīvot arī pēc savas nāves. Dienasgrāmatas rakstīšana ir meitenes patvērums no šausminošās realitātes. Īpaši nozīmīgs tas kļūst, kad Annes tēva biroja piebūves bēniņos jeb sētas mājā kopā ar Franku ģimeni slēpjas vēl četri cilvēki – Kaspara Kārkliņa Dusela kungs, Rolanda Beķera un Karīnas Tatarinovas van Dāna kungs un kundze un viņu dēls Pēters van Dāns, ko atveido Kārlis Artejevs.

Skatuves centrā novietotais kubs atspoguļo šo patvērumu, kurā meitene var izkliegt nospiedošās ilgas, lielākos sapņus un bailes, un, notraucot tumšo tīklu, atklāt tās pasaulei. Te zeltaini mirdzoša, te metāla pelēka telpa ieved Annes iekšējā pasaulē, un liek domāt par to kā lielu dārgumu, kas atklāj nacistu zvērības, vienlaikus nezaudējot cilvēcību un mīlestību. Ieslodzītiem šaurībā, iekšējā pasaule varoņiem ir vienīgais iespējamais privātums.

Sintija Jēkabsone radījusi vairāku līmeņu scenogrāfiju ar darbības laikam raksturīgu bēniņu iekārtojumu, kur vietas tik tikko pietiek matračiem, pāris mantu kastēm un koka galdam, zem kura nākas nakšņot Pēteram van Dānam. Izmantots pazeminājums skatuves avanscēnā, atainojot vienīgo tualeti, pie kuras visai bieži izveidojas rinda, un domājams, ka šī telpa mēdz arī kalpot par privātu vietu, kad grūti panesams ieslodzījums vai asumi starp slēptuves iemītniekiem.

Uz stalažu labirinta projicēts video mākslinieka -8 veikums, kur redzamas varoņu mīmikas un ikdienišķi kadri, kas gan ne vienmēr atbilst uz skatuves notiekošajam. Tēlu tuvplāni ir svarīgs elements, lai uz skatuves valdošajā kņadā nepazaudētu katra raksturu. Tikpat nozīmīgs ir gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa darbs, veidojot pieklusinātu, bet tajā pašā laikā dinamisku noskaņu. Pagājušā gadsimta 40. gados atgriezties īpaši palīdzējusi kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute, katram tēlam piemeklējot raksturam atbilstošus tērpus piezemētos toņos.

Lai izdzīvotu, Anne iztēlojas, ka ēd ko citu, nevis vienveidīgo un trūcīgo uzturu. Ja nerakstītu, ko domā un jūt, viņa nosmaktu. Meitene vecumam neraksturīgā viedumā pauž nerimstošu ticību labajam un spēju reflektēt par sevī un apkārt notiekošo – seksualitātes mošanos un jūtām pret van Dānu dēlu, ekspresīvo dabu pretstatā māsai – Anetes Rimkus Margotai, nemīlošajām attiecībām ar Ineses Kučinskas māti Edīti. Tomēr hiperaktīvās un neapdomīgās darbības atgādina, ka Anne ir arī pusaudze ar kaprīzu uzvedību, sagādājot pat kādu smieklīgu mirkli. Otrajā cēlienā, kad pēc lugas materiāla ir pagājis gandrīz pusotrs gads, jaunietes tēls ir mazliet mierīgāks, jau vairāk atbilstot dienasgrāmatā iepazītajai nobriedušajai un emocionāli inteliģentajai personībai.

Vissiltākās attiecības Annei ir ar Edgara Ozoliņa atveidoto tēvu. Par to liecina arī vienīgais objekts meitenes iekšējās pasaules telpā – tēva fotogrāfija pie sienas. Taču drīz vien arī Pēters kļūst par Annes uzticības personu. Dzīvei slēptuvē mazliet normālības un ikdienišķuma piešķir Fuko – Pētera kaķis Mušijs, kas, protams, atainots ar aktieru kustībām un parādās vien video kadros.

Ik pa brīdim slēpnī mītošajiem vajadzīgās preces un vēstis no ārpasaules sniedz Franka kunga uzņēmuma darbinieki – Madaras Kalnas Mīpa Gīsa un Gata Malika Kuglers (lugā – Krālera kungs). Mīpas loma ģimenes atbalstā patiesībā ir lielāka, nekā tas atspoguļots dramatizējumā – bez ebreju slēpšanas, kas varēja maksāt arī jaunās sievietes dzīvību, tieši viņa bija tā, kas Annes dienasgrāmatu saglabāja un nodeva tēvam, kā arī 1987. gadā ar līdzautori uzrakstīja grāmatu par Anni. Traģiskais stāsts no Mīpas skatpunkta redzams platformas Disney+ 2023. gada seriālā “Maza gaisma” (A Small Light).

Divus gadus dzīvojot neatlaidīgā spriedzē un vienmuļībā, starp varoņiem neizbēgami rodas nesaskaņas. Šķiet, ka visgrūtāk ar situāciju samierināties ir Edītei, kas pārsvarā klusē, neapmierinātību ar van Dānu uzvedību un aizvainojumu par Annes auksto izturēšanos turot pie sevis. Kādā brīdī Franka kundze liekas pavisam atmetusi cerības par izglābšanos, bet tad pārsteidz visus ar stingriem vārdiem, apraujot radušos paniku. Vismierīgāk notiekošo uztver Dusela kungs, kas ik pa brīdim neveikli joko.

Izrādē skan komponistes Annas Fišeres skaudrā mūzika stīgu kvartetam, arfai, klavierēm un kontrabasam, ko izpilda “Sinfonietta Rīga” mūziķi, kā arī ebreju dziesma un aktieru dziedātās lūgšanas. Skaļās skatuves darbības, nesaskaņas un gandrīz nepārtrauktā mūzika nerada iespaidu par slēpšanos. Pat pēc Kuglera brīdinājuma par uzņēmuma strādnieku aizdomām, no kuriem viņus šķir vien grāmatu skapis, kņada nemitējas. Kur pēc Franka kunga vārdiem viena kļūda var maksāt dzīvību, klusu brīžu ir maz.

Atšķirības no literārā darba iestudējumā ir manāmas, taču tās lielākoties nākušas par labu, veidojot dinamiskāku trīs stundu garo izrādi. Un arī pozitīvāku, jo Hitlera balss radio neaizēno Annes labestīgo un spridzīgo enerģiju.

Izrāde paskrien ātri, jo atziņu un iespaidu par ģimenes stāstu ir daudz, un ebreju meitene Anne Franka vēl aizvien turpina dzīvot manās domās. Laurai Grozai pavisam noteikti ir izdevies piepildīt uzstādījumu: “Lai ar izrādi mīlestības balss turpina skanēt pat visnecilvēciskākajos apstākļos un nevardarbīgi klaudzina pie katra no mums.” Annes dzīvesprieks par spīti visam izrādi dara gaišu, un, pat zinot stāsta beigas, gribas noticēt, ka viss patiešām būs labi. Kamēr jauniete stāsta par sapni būt slavenai rakstniecei, pārņem skumjas, ka savā ziņā tas ir īstenojies. Ikviens no mums par kaut ko sapņo, bet nevar būt drošs, ka to pieredzēs. It īpaši, ja pavisam netālu kāds sapņo par citu tautu iznīcināšanu.