
Skats no LT izrādes "Mīlestības vārdā" // Foto – Justīne Grinberga
Aizliegtā augļa fizioterapija
Recenzija par Liepājas teātra izrādi "Mīlestības vārdā" Jāņa Znotiņa režijā
NOSLĒDZIES TREŠAIS KRODERS.LV JAUNO AUTORU KONKURSS! Rubrikā “Students VĒRTĒ” publicējam konkursa laureātu recenzijas par Latvijas teātru iestudējumiem
Vārds vienai no konkursa veicināšanas balvu laureātēm – RTU Liepāja maģistra studiju programmas “Rakstniecības studijas” studentei AGNESEI REĶEI, kura recenzē Liepājas teātra izrādi “Mīlestības vārdā” Jāņa Znotiņa režijā

2024. gada vasaras sākumā uz Liepājas teātra skatuves pirmizrādi piedzīvoja pretrunīgi vērtētais Ances Muižnieces lugas “Mīlestības vārdā” uzvedums Jāņa Znotiņa režijā. Klīda runas, ka daži skatītāji, nespēdami izturēt apsolīto juteklisko satīru, izrādes laikā esot demonstratīvi pametuši zāli, tādejādi paužot attieksmi – kas par traku, tas par traku! Man, protams, un, iespējams, arī jums būtu trakoti interesanti uzzināt, tieši kura vieta tiktāl nokaitinājusi, ka viņi bija izšķīrušies par šādu soli, taču atliek vien minēt.
Izrādē sešu jaunu aktieru ansamblim – Madarai Kalnai, Agnijai Dreimanei, Kintijai Stūrei, Valtam Skujam, Artūram Irbem un Kārlim Artejevam – režisors uzticējis spēlēt vairākas lomas, netieši norādot, ka katrā sievietē ir čūskas, Ievas, sievas, zemnieces, Laimdotas un Spīdolas, vai pat Kangara gēns, bet ikviens vīrietis sevī ir uzkrājis ne vien Sprīdīša, Lāčplēša un Kurbada gudrību un spēku, bet arī vācu muižnieka pirmās nakts tiesību traumu. Jaunībai piestāv dauzīties, jaunībai piestāv mīlēt un mīlēties, iepazīt savu seksualitāti, nebīties no tās. Un tā ir bijis vienmēr – sākot no aizlaikiem, kad Dievs Viņam vien zināmu nolūku dēļ no Ādama ribas radīja sievieti, – un turpinās izrādē, iegremdējoties absurda estētikā un noraugoties aiz tribīnēm komiski spriedelējam par latvisko tradīciju mantojuma nosargāšanu, par to, kas ir un kas nav normāla un tradicionāla ģimene, jo mēs, latvieši, taču esam diženi un vareni.

Līdzās aktieru aizrautībai, organiskai saspēlei un neviltotai atdevei (lūdzu, to neuztveriet burtiski!) izrādē spēcīgi nospēlē scenogrāfiskās formas tīrība, par kuru parūpējusies māksliniece Pamela Butāne tandēmā ar gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani. Kailumu personificē miesas krāsas matrači un tērpi, smilšu krāsas spilveni, atgādinādami mīcāmu mālu Pasaules radīšanas aktā, tikpat labi rosinot asociācijas ar celulīta skartu miesu, kā citreiz akmeņiem, citreiz salmu kūļiem, kā kartupeļi, kā lietus valgmes alkstošs tuksnesis – viss miesas krāsā, kails un pirmatnējs. Attiecības ar matračiem izrādē ir dzīvas. Tie transformējas par tribīnēm, siena kaudzi, vezumu un zirgu, tie iezīmē sakrālu vietu, uz kuras tiek radīta jauna latvieša dzīvība. Dramaturģes Ances Muižnieces vēlme izprast cēlonisko aizved līdz grēkā krišanas pirmsākumiem, liekot iekosties Laba un Ļauna atzīšanas auglī. Aizliegtais auglis – ietīts miesaskrāsas čeholā, kuru nometot, nomizojot un aizmetot prom kā kaunu, parādās sarkanā bumba – kontrasts telpā, uz kuru nav iespējams neskatīties. Pirmais sarkanais kontrasts smilšu krāsas pasaulē. Cilvēces bērnība ir beigusies. Smilšu kastē ir jauna un aizraujoša rotaļlieta. Tā vairs nav aizliegta, bet kļuvusi baudāma un katrā jaunā dzīvībā un laikā atklājama no jauna. Audumu kārtas ar bēšīgo apvalku un zem tā paslēpto sarkanā audumā iešūto fizioterapijas bumbu izrādē atjautīgi tiek izspēlētas vairāku nozīmju slāņos. Bumbu var salīdzināt ar atombumbu – kā seksa eksploziju. Arī laicīgajā pasaulē ik pa brīdim ielaužas gaismu izrāde, atskanot pārlaicīgajai Dieva balsij, jo tiekam novēroti no augšas.
Uzteicams ir horeogrāfes Agates Bankavas veikums, gaumīgi risinot pārošanās ainas, – nekā piedauzīga, taču nepārprotami, izlavierējot starp simbolismu, naturālismu un vulgaritāti, bet nezaudējot teātra mākslas godu. Sākot ar bufonādes elementiem un turpinot ar juteklisku attiecību estētiku. Pieļauju, ka šāda tipa estētika nav pieņemama daļai skatītāju, bet varbūt pie vainas kas cits. Līdzās drosmīgai miesiskuma un erotizācijas manifestācijai uz skatuves nozīmīga vieta atvēlēta arī milzīgai sirdij tās anatomiskajā formā. Galu galā un visa sākumā – viss, kas notiek, taču notiek Mīlestības vārdā! Sauklis “Mīlestības vārdā!” izrādē ieņem dažādas konotācijas, tiekot piesaukts ļoti atšķirīgos veidos – tas izskan kā palīgā sauciens, tad kā atgādinājums par sievas pienākumu, pieņem nosodošu intonāciju it kā “Dieva dēļ!”, arī “Āmen” vietā, kā tosts vai slepenas sektas sasaukšanās. Apspēlēti vispārējie stereotipi un kariķētas latvju tradīcijas – 700 gadu zem vācu jūga, nevaldāma pļēgurošana, ironiskā gaismā parādās latvju cietēja gēns, stilizēts tautiskums, līgavas zagšana, līgava kā prece, miroņu deja bērēs (kura, starp citu, temporitma ziņa likās pārlieku gara, izstiepta un garlaicīga)… – taču tas viss tiek darīts “Mīlestības vārdā”! Mīlestības vārdā tiek attaisnota zagšana, nokaušana, nodošanās bezierunu seksam vai gūts spēks, spītējot valdošajai varai.

Mīlestība tiek vingrināta un tās spēks attīstīts līdzīgi kā sporta nodarbībās, kā ārstnieciskajā vingrošanā, stiprinot muskuļus kā zem jostas vietas, tā arī sirds augstumā, iedarbodamies metafiziski caur vēstulēm, kad pieskaršanās otram notiek vien caur vēstuļu papīrā ierakstītajām rindām – skatītājiem ļaujot piedzīvot karstāko mīlas čatu starp Raini un Aspaziju. Turklāt fonā skanot Džeinas Birkinas un Serža Geinsbūra visu laiku jutekliskākajai ikonai – dziesmai Je t’aime moi non plus. Un tad ir starpbrīdis, ļaujot skatītājam izvēlēties, vai iet prom bez skaļas durvju klapēšanas izrādes laikā un diskrēti atstāt tukšas vietas otrajā cēlienā, vai turpināt šo piedzīvojumu Liepājas teātrī. Izrāde – pārsteigums? Es teiktu – uzdrīkstēšanās. Izrāde, kuru skatoties manī ne uz mirkli nepazuda smaids. Reizēm tāds smeldzīgs. Un jādomā, kāpēc visā mīlestības vēstures grāmatā fokusējamies tieši uz šīm izceltajām laika zīmēm. Kāpēc to skatām caur šo kolektīvās atmiņas prizmu un latviešu kultūrzīmēm, lai vai cik tās primitīvas būtu – trejdeksnis, puzuris, prievīte, sakta, pastala. Varbūt ne tik tālu aiz kalniem tas laiks, kad šie vārdi būs tukšas skaņas beznozīmju vārdiem.
Emocionāli iedarbīga ir muižkunga pirmās nakts tiesību izmantošanas aina – asprātīga mizanscēna, mūzikas izvēle, skanot Laura Reinika populārās dziesmas “Es skrienu” vāciskā pārlikumā, kamēr Valta Skujas atveidotais līgavainis pārdzīvo un dzer, tikmēr Kārļa Artejeva muižkungs izmanto viņa līgavu (Madara Kalna). Košs tandēms izdevies Madarai Kalnai un Kintijai Stūrei ciema klačubābu tēlos, kad viņas no jaunām meitām pārvēršas viszinošās tantēs, kuras izjūt patiku aprunāt jaunos. Vairākkārt publiku pāršalc kolektīvi smiekli. Piemēram, atklājot padomju laikā eksistējošās seksuālās dogmas, kurās homoseksuālisms tika uztverts kā slimība, ko var iegūt, ja vīrietis mājās nodarbojas ar t.s. “sieviešu pienākumiem” – mazgā traukus un gludina drēbes. Zāle fantastiski noreaģē uz Bolt kurjera personību, šī vieta dramaturģiski uzbūvēta uz kontrastu principu – komiskajam sajaucoties ar bēdīgo. Varbūt tā ir izrādes atslēga? Mēs vairs Viņu neatpazīstam, jo mīlestības grāmata ir gara un garlaicīga. Pirmajai sievietei Ievai ir neizsakāmi skumji, atskārstot, ka it visā, kas darīts ar mīlestības vārdu uz lūpām, pašas mīlestības ir tik maz.
Bībeliskais, mitoloģiskais, latviešu kā paverdzinātas tautas kolektīvās traumas satīriska izspēlēšana, nesaudzīga latviešu ne tās glaimojošākās puses atklāšana. Atklāsme, cik ļoti mēs esam atsvešinājušies no viens no otra. Vai koloniālisma sekas? It kā nekā jauna. Tēli, situācijas kā raibā karuselī – tiek nobrucinātas mīta un realitātes robežas – tepat ir Sprīdītis, joprojām bērnības fāzē, draudzējoties ar Lienīti un dzīvojot kopā ar vecmāmiņu, tepat ir Lāčplēsis un Kurbads, kuru izcelsmes ir visai delikātas, ja atmet mitoloģisko slāni. Kur viņi ir šodien un vai spējīgi reprezentēt tradicionālu ģimeni? Izrādes vēstījumā, tāpat kā papardes ziedā, nav ieteicams skatīties burtiski. Tad neatvērsies. Neuzziedēs.

Nerātnās un bezkaunīgās dainas, kas liks sarkt vai izraisīs smieklus daļai skatītāju (ieteicams 15+!), būvē priekšstatu par latviešu seksuālajām un morāles tradīcijām. Būtu neticami, ja tieši šo tautasdziesmu dēļ zāli pameta skatītāji. Laikmeta liecība, par kuru jaunajai paaudzei, kas nav piedzīvojusi padomju laikus, varētu būt jaunatklājums, proti, koloniālisma izkropļotās tautasdziesmas, kuru ritmam pakļauts padomju atribūtu vārdiskums: partija, kolhozs un kolhoznieki, kukurūza un moskviči. Skanot līgodziesmai par mūsu draugiem vjetnamiešiem, uzsvērta padomju iekārtas traģikomika. Par dzimumiem un orgāniem, t.sk. čekistiem, pēdējo klātbūtne it visā – arī Jāņu tradīcijas slepenā pārnesē (centieni latviešiem iemācīt nemīlēt Jāņus ir tikpat radikāli kā centieni piespiest iemīlēt Raini).
Pirmatnējai Ievai ir smaga sirds, noraugoties uz to visu ķezu, kas ir izveidojusies pēc viņas un Ādama izdzīšanas no Paradīzes dārza. Ieva mūs vēro, Ieva šaubās, vai izdarījusi pareizo izvēli, paklausīdama čūsku. Dievs ļauj viņai sākt visu no sākuma. Ko darītu jūs, ja būtu Ievas vietā? Ja zinātu, ka pēc aizliegtā augļa nobaudīšanas cilvēce izies tik dažādam un pat sāpju pilnam ceļam, ko sauc par Mīlestību, ja visu to zinātu, vai arī tad iekostos auglī? Mīlestība ir vārds. Vārds un grāmata. Grāmata paliek atvērta.

Ieteikt


