Jauno “gulbju” ugunskristības

Recenzija par Dailes teātra izrādi “Meža gulbji” Klāva Meļļa režijā

Dailes teātrī jau vairāk nekā mēnesi ar panākumiem tiek spēlēts Māras Zālītes un Raimonda Paula mūzikla “Meža gulbji” jaunais iestudējums, kur pirmo reizi plašākai publikai ir iespēja novērtēt teātra studijas otrā kursa audzēkņu sniegumu. Varētu šķist, ka topošajiem aktieriem atliek vien parādīties vienā no teātra hītiem-ilgdzīvotājiem, lai izpelnītos skatītāju sajūsmu. Taču – vai ir tik vienkārši?

Nedaudz vēstures

Manā pieredzē “Meža gulbju” pirmuzvedums 1995. gadā palicis kā viens no teātra to gadu būtiskākajiem iestudējumiem. Tālab ne bez izbrīna šodien pārlasu Normunda Naumaņa skarbos vārdus toreizējā recenzijā par šo izrādi: “Teātra te gandrīz nav. Mūzikls .. tas arī pēc žanra noteikumiem nav. Dziesmuspēle tā arī nav, jo nav tās spēles.”[1] Kritiķis atzina katra uzveduma komponenta atsevišķo vērtību, kur eksistē “lieliski kostīmi paši par sevi, koncertnumuri labā vokālā izpildījumā – par sevi, jaunas sejas uz skatuves – arī labi, sentimentālas kopjušanas strāvas pēc ilgiem laikiem teātrī, ko sarūpējis Maestro – brīnišķīgi!”[2] Un secināja: “Izrāde ir statiska un nedinamiska. .. Otrajā daļā dominē poza – solists vai duetisti centrā, piedziedātāji – ap viņiem.”[3]

Profesionālajā ziņā uzvedumam bija savi pietrūkumi, jo tas bija viens no pirmajiem mūziklu iestudējumiem 1990. gados, un latviešu režisoriem nebija pieredzes šī žanra specifikā, arī Arnim Ozolam ne. Taču Raimonda Paula melodiskā mūzika, Māras Zālītes emocionālie un dziļie dziesmu teksti, kas tālu pārsniedza pazīstamās Hansa Kristiana Andersena pasakas interpretāciju, tas, ka iestudējumam bija dzīva sirds un dvēsele, padarīja to par vienu no skatītāju iemīļotākajām izrādēm. Par uzveduma dvēseli kļuva viena no “jaunajām sejām” – tolaik vēl topošais aktieris, otrā kursa students Artūrs Skrastiņš Jaunākā brāļa lomā. Kad pēc desmit gadiem Valdis Liepiņš un Rēzija Kalniņa mūziklu iestudēja teātra Stāmerienas vasaras festivālam un tas iedzīvojās arī teātra repertuārā, šis žanrs latviešu teātrī jau bija tapis populārs: Dailes teātrī vien desmit gadu laikā tika uzvesti seši mūzikli. Un jauniestudējuma garīgajā un emocionālajā centrā līdzās Artūram Skrastiņam pārliecinoši nostājās Ievas Pļavnieces Elīza ar savu spēcīgo vokālu un tēlojumu.

Mūsdienīga pieeja un dinamiska forma

Jaunā iestudējuma režisors Klāvs Mellis un kustību režisors Rūdolfs Gediņš uzvedumu balstījuši laba mūzikla pamatprincipos – raitā darbībā, vokālā un kustībās, kā arī visu pārējo izrādi veidojošo komponentu saskaņā. Dinamisma trūkumu šai izrādei nekādi nevar pārmest: pēc īsā, liriskā muzikālā ievada uzvedums sākas ar hiperaktīvu jauniešu ballīti/ tusēšanu Elīzas dzimšanas dienā. Un darbību virpulis praktiski nenorimst (vai norimst tikai brīžiem) līdz pašas dinamiskās, koncentrētās (tikai divas stundas ar mazu “astīti”) un atraktīvās izrādes beigām.

Valda Čakare savā recenzijā[4] par izrādi jau precīzi norādījusi uz tās “kvadrifronisko piesitienu”, jo Klāva Meļļa pieejā materiālam tik tiešām nav nekā tradicionāla vai akadēmiska. Kopā ar Rūdolfa Gediņa aktīvo kustību režiju un Grāfieņu – Mariannas Lapiņas, Justīnes Jasjukevičas un Ildzes Jurkovskas – kostīmu un telpas dizainu radīta mūsdienīgi stilīga un nedaudz kičīga izrāde, kuras forma ir ļoti piemērota jaunajiem aktieriem, mūsdienu skatītāja uztverei un ļauj arī izjust Raimonda Paula mūzikas un Māras Zālītes teksta vērtību.

Priekškaram atveroties, uz teātra lielās skatuves atklājas vēl viena – nelielāka skatuvīte (kā Elizabetes laika teātrī) ar barokāli krāšņu, senatnīgos zelta toņos ieturētu gulbju bareljefu tai apkārt. Rozā baleta “pačkās” tērptas Rozes jeb “rozītes”, kur starp studistēm manāma arī Marta Lovisa Jančevska, enerģiski izdejo princeses dzimšanas dienas dziesmu, apstājot Elīzu, kura ir uzsēdināta uz galda pils virtuvē. Par to nepārprotami liecina baltie sienas skapji, izlietne ar ūdens krānu, u.tml. fonā. Tikpat netradicionāla un viegli ironiska pieeja ir arī dziesmai par torti, ko gaviļniecei koši dekorētos šķīvjos pasniedz katrs no vienpadsmit brāļiem, jo, piemēram, Kārļa Arnolda Avota brālis skaidri un gaiši stiepj jubilārei pretī cepta sivēna mulāžu. Elīza tiek mesta gaisā un pat uz tā paša galda izdejo īru dejas soļus, kopējai noskaņai sasniedzot neapvaldītu jautrību.

Jauniešu atbrīvoto tusiņu pārtrauc Daiņa Gaideļa kažokā tērptā Ķēniņa un Ērikas Eglijas-Grāveres valdonīgās Jaunās ķēniņienes ierašanās. Viņas četri pavadoņi, kas agrākajās interpretācijās bija vien pasmieklīgi pasakas dīvainīši – baisulīši, tagad ierodas kā brutāls, valdošs, agresīvs spēks, īsts sociāls ļaunums. Bez šiem četriem rīkļurāvējiem ādas priekšautos-skotelēs – Imanta Strada Ērces, Arta Robežnieka Blakts, Ginta Grāveļa Oda un Alda Siliņa Uts (kuru tīši kariķētais grims, matu sasukas un groteskā plastika gan šķiet kā sveiciens no agrāko gadu teātra stilistikas) Ķēniņiene nevarētu tik droši un nelietīgi izrīkoties ne ar savu gļēvo vīru, ne Elīzu un viņas brāļiem. Ļaunums šajā izrādē tiek krāšņi eksponēts, un Eglijas-Grāveres varone ir tā košākais zieds. Elīzas apsūdzēšanas, neatzīšanas un izraidīšanas skatā ķēniņienes komanda aši un klusi aizvāc no skatuves citādi domājošos: pār “miesniekzeļļu” plecu pārmestās “rozītes” spēj tik vien kā rozā kājiņas notirināt, raisot ietilpīgas asociācijas.

Kājminamo gulbju mašīnītes un citas fīčas

Izrāde ir atklāti, pat uzsvērti butaforiska. Telpogrāfijas un kostīmu autores uz to atsaukušās izrādes programmiņā, norādot, ka viņu izvirzītais jautājums bijis: “Kā šādā butaforā un teatrālā pasaulē atrast un nezaudēt sirsnību?”[5] Uzveduma varoņiem tas nebūt nenākas viegli.

Visveiksmīgākā butaforija ir gulbju kvadricikliņi, kuros sasēžas par putniem pārvērstie prinči un enerģiski minas pa skatuvi kā bērnu rotaļlaukumos. Grūti pat iedomāties, kā vienpadsmit topošie un jau sevi pierādījušie Dailes teātra aktieri, kas veido brāļu-gulbju komandu, tur plivinātos ar mākslīgiem spārniem. Skatītāji gan labsirdīgi smejas, kad, pazīstamajai dziesmai par veco zābaciņu pārtopot dziesmā par sila pulkstenīti, brāļi vienā ritmā enerģiski uzpumpē riepas saviem braucamajiem. Taču šī butaforija ir veiksmīgi un radoši apdzīvota, ko gan nevar teikt par neveiklo salas-kalna krāvumu skatuves vidū, kur naktī jānolaižas brāļiem un Elīzai.

“Kvadrifonisks piesitiens” ir arī stumjamajiem kravas ratiņiem, ar kuriem no spēles telpas tiek aizgādāta gan izraidītā Elīza, gan tikai brīdi vēlāk – arī Daiņa Gaideļa nevarīgais karalis. Rozā baleta “pačkās” un rozā zeķubiksēs tērpto Rožu kordebalets, Kaijas, kas ietērptas kārtībsargiem raksturīgajās dzeltenajās atstarojošajās vestēs un vēzējas ar stekiem kā policistes, bet butaforiskajā mežā pārtop par “meža meitām” ar kuplu matu rotu un vijīgu plastiku, vismaz uz brīdi nomierinot un pieradinot ķēniņienes vīru, nešpetno, nu jau militāristu “meža” formās ietērpto četrotni – tas viss atgādina par dzīves daudzveidību un sociālo lomu maiņu mūsdienu sabiedrībā. Meža aina, kur koki tiek uzripināti uz ritentiņiem, pateicoties gan mūzikai, gan gaismu mākslinieka Reiņa Zaltes niansētajam darbam un kustību režijai, tomēr izvēršas par vienu no poētiskākajām epizodēm izrādē. Arī Gerdas Igaunes izteiksmīgais Jūras balss dziedājums precīzi iekļaujas šajā stilistikā.

Spēcīgais ļaunums un trauslā labestība

Kad uzvedumu skatījos tūlīt pēc pirmizrādes, radās visai pretrunīgs iespaids. Jauniešu jautrība sākuma ainā šķita pārlieku uzspēlēta un teju histēriska, un brāļu lomu atveidotājus, šķiet, vairāk nodarbināja tas, kā precīzi izbraukt vai nostāties uz skatuves malas ar saviem braucamajiem. Bet galvenais: šķita, ka režisoram pietrūcis laika sabalansēt labā un ļaunā izpausmes uz skatuves, ļaujot pārlieku plosīties un efektīgi izpausties ļaunajam, bet labestīgo un sirsnīgo atstājot ēnā.

Izrāžu gaitā šie akcenti, kaut nedaudz, tomēr ir mainījušies. Kad Elīzu spēlē gaišmatainā, trauslā, ar maigo balsi apveltītā Agate Grīnhofa, Ērikas Eglijas Ķēniņiene un Galvenā ragana lielā mērā saglabā savas pozīcijas kā dēmoniska Nakts karaliene visas izrādes laikā. Katrīnas Altenburgas Elīza, kura skatuviski atstāj spēcīgākas, nobriedušākas personības iespaidu, ar savu tīro, skanīgo balsi piepilda visu spēles telpu un zāli un rada jūtamu pretsparu šim spilgtajam, valdzinošajam ļaunumam. Elīzas pašaizliedzības un mīlestības kodolu nespēj izšķīdināt un sagraut vēl viena kolorīta ļaunuma apoloģēte – Katrīnas Grigas Ministre, kas diriģē dīkdienīgo Galma dāmu kori. Šī kleitās ar leoparda rakstu un stilīgos melnos pusgaros zābakos ietērptā grupa (ko prasmīgi veido tās pašas Rožu un Kaiju tēlotājas) asprātīgi parodē mūsdienu baumu un sociālo tīklu diskusiju nekultūru, kas gatava iznīcināt ne tikai sāncenšus, bet jebkuru cilvēku uz līdzenas vietas. Protams, saskaņā ar pasakas spēles noteikumiem laikā ierodas Princis un mēlnešu apsūdzēto Elīzu izglābj no sārta (te – pārvietojamas kabīnes, kurā tiek ielaists tvaiks/dūmi).

Ļaunumā, ko pārstāv Ērikas Eglijas-Grāveles Ķēniņiene/ragana un Katrīnas Grigas Ministre ar savām svītām, gan nav nekā butaforiska. Tas ir neviltots, īsts un enerģētiski spēcīgs ļaunums visās tā skatuviskajās izpausmēs, ko Ērikas Eglijas varone iemieso teju ar operas dīvas cienīgu vērienu, stalti eksponējot arī kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas savulaik citai Dailes teātra izrādei radīto tērpu, kas te lieti noder. Efektīga ir arī aktrises vadītā raganu deja ar sarkanīgo nātru saišķiem, – viens no Rūdolfa Gediņa pārliecinošākajiem veikumiem izrādē. Arī Katrīnas Grigas diriģētais mūsdienu “mazo raganiņu sabats” izdevies spilgtāks un enerģētiski spēcīgāks par izrādes labo varoņu izpausmēm.

Taču gan abas Elīzas lomas atveidotājas, gan Domenika Slišāna nopietnais, sevī koncentrējies Jaunākais brālis un Eduards Rediko – gaišmatains jauneklis ar brillēm, garīgi un emocionāli piepildītu tēlojumu šajā pašā lomā un tik skanīgu balsi, ka tā pat atšķiras citu brāļu kopkorī, spēj radīt aizvien pārliecinošāku pretsparu šim ļaunumam. Būtisks sabiedrotais šajā cīņā viņiem ir Ginta Andžāna varonis, kurš jauna, aizrautīga prinča vietā prezentē prātīgu, nobriedušu karali. Aktieris dinamiskā mūzikla stihijā jūtas brīvi un nepiespiesti, un viņa varonis lietišķi palīdz Elīzai uz brāļu spēkratu spārniem uzmest no burvestības atbrīvojošos vainagus, kuros pārtapuši pasakas nātru krekli.

Par mūzikas precīzu un iejūtīgu izpildījumu gādā Matīss Žilinskis (klavieres), Miķelis Dzenuška (sintezatori), Svens Vilsons (ģitāra), Beāte Meirāne (basģitāra) un Pēteris Žīle (sitaminstrumenti). Pārliecinošu vokālo pusi palīdzējušas nodrošināt muzikālās konsultantes Ilze Dzenīte, Una Stade, Annija Putniņa un koncertmeistare Zane Kažēna Jura Vaivoda vadībā, un jauno balsu spēks un svaigums patiesi iepriecina. Līdzās studistiem organiski darbojas Dailes teātra aktieri Marta Lovisa Jančevska, Kārlis Arnolds Avots, Niklāvs Kurpnieks, Meinards Liepiņš un Toms Veličko, un nav jūtama kāda plaisa vai nesaprašanās starp topošajiem aktieriem, kurus izglītojis režisors un pedagogs Pēteris Krilovs, un jau pieredzējušajiem aktieriem. Šis spēcīgais kopums, visdrīzāk, spēs īstenot teātra vadības vīziju par vērienīgu muzikālu izrāžu atdzimšanu Dailes teātrī.

Nākotnes drauds vai brīdinājums?

Tomēr izrādes fināls nav tik optimistisks, kā vēsta pasaka un iepriekšējās mūzikla versijas. Pēc laimīgās atkalapvienošanās ar brāļiem Elīza un citi attopas, ka viena brāļa tomēr trūkst. Pasakā un agrākajās versijās jaunākais brālis arī pārvēršas par cilvēku, kaut vienas rokas vietā viņam ir spārns, jo māsa nav paspējusi viņa kreklam nopīt piedurkni. Šajā versijā Jaunākais brālis vientuļš uzbrauc savā gulbja mašīnītē. Un, kaut arī visi kopā izdzied dziesmu par svecītēm, kas joprojām plīvo, “kamēr tu esi dzīvs”, īstu izlīdzinājumu šī dziesma nenes. Taču arī vēstījums nav īsti skaidrs, un to var dažādi traktēt. Vai tiešām ļaunums ir tik visaptverošs un spēcīgs, ka visiem nav iespējams izglābties? Vai mums jābūt modriem ik stundu, ik brīdi, jo nezinām, no kurienes tas var uzrasties un uzbrukt? Krājot sevī garīgos un visus citus spēkus, lai tam stātos pretī un to pieveiktu? Neļaujoties varas, nodrošinātas dzīves un komforta, kā arī cilvēka prāta radīto jauno “ieroču” un tehnoloģiju, moderno “butaforiju” kārdinājumam? Katrā ziņā fināls paliek atvērts un rosinošs.