Uzdejo ar saviem Velniem

Recenzija par biedrības “Sansusī” producēto mūzikas teātra izrādi “Velni” Franciskas Kronfotas režijā (Latvija/Vācija)

Filmu režisors Ingmars Bergmans reiz teicis, ka viņam allaž piemitusi spēja iejūgt savus Velnus savā karietē, kur tiem nācies kļūt noderīgiem. Padzīvoties ar tiem, pietuvoties un iepazīt tos tuvāk ir vērtīgi katram, kas grib dzīvot mierā ar sevi. Velni ir ne tikai cilvēkos, bet arī latviešu mitoloģijā, LU Folkloras krātuves arhīva skapī.

9. augustā “Sansusī” festivālā un 15., 16, un 17. augustā Rīgā, Tallinas ielas kvartāla kultūrtelpā “Tu jau zini kur”, ar skatītājiem tikās Latvijas un Vācijas teātra mākslinieku kopdarbs “Velni”. Vācijas puses radošajā sastāvā ir mūzika teātra kolektīva Hauen und Stechen pārstāvji – režisore Franciska Kronfota, scenogrāfe Lota Henša, dziedātājs Dāvids Ristaus un performante Džīna Līza Maivalde, savukārt Latvijas pusē – dramaturgs Evarts Melnalksnis, mūziķi Alise Rancāne, Raivis Misjuns, Jēkabs Nīmanis, dziedātāja Laura Grecka, aktieris Āris Matesovičs, gaismu mākslinieks Niks Cipruss un skaņas režisors Tālis Timrots. Līdzīga komanda pirms diviem gadiem radīja operu un operfilmu “Baņuta” (kas nodalāmi kā divi atsevišķi darbi). Opera tika izrādīta turpat, kur šoreiz “Velni” – Tallinas ielas kvartāla kultūrtelpā “Tu jau zini kur”, vēlāk arī Berlīnes “Delphi” teātrī. Tā saņēmusi 2022. gada “Lielās mūzikas balvas” nomināciju kategorijā “Gada uzvedums”.

“Velni” pārskata Almas Ancelānes LU Folkloras krātuvē 30 gadus krātos stāstus par Nelabo. Izrāde stiepjas un lokās kā veidojama masa, pārlecot no teikas uz teiku, spēlējoties ar tēliem no folkloras un latviešu literatūras, tāpat arī popkultūras un šausmu filmām. “Velni” sākas kā slepeno dārgumu atrašanas piedzīvojums, kurā dārgums ir vārds. Stāsti, kas palīdz izturēt garlaicīgo pasauli un izskaidrot traģisko un neparasto tajā. Žanri, valodas un spēles formas mainās ļoti plūstoši; operdziedājumos var ļauties kvalitatīvai muzikālajai pieredzei, bet naratīvā teātra daļās pazust komiskajos stāstos.

[C]Izrādē meistarīgi ievīts arī vāciešu izbrīns par unikālo Latvijā, ļaujot pasmieties pašiem par sevi, un atgādinājums, ka īsts ļaunums ir mums tepat, kaimiņos, taču šī nebūs tā reize, kad laiks racionalizēt uz skatuves notiekošo farsu.[C2]

Izrāde ir ļoti berlīniska, saprotams, jo režisore primāri strādā tur. Estētiku varētu raksturot kā mūsdienu eklektismu ar balagāna elementiem, tur var atrast gan briesmonīšus un karātavas, gan ceļu norobežojošās lentes, modernus kostīmus un radošus purva attēlošanas risinājumus, gan scenogrāfiju, kas transformējas kostīmā. Koši, krāšņi, un tas panākts ar minimāliem līdzekļiem! Performance noslēdzas ar tehno-folka izdejošanos ar saviem velniem (žēl gan, ka rīdzenieki ir kautri un grūti kājās pieceļami dejotāji!). Hauen und Stechen ir spēcīgi sava rokraksta veidotāji, kas to izkopj jau divpadsmit gadu. Piemēram, pavisam nesen – jūnija beigās – kolektīvs iestudēja politiski satīrisko operu “Niksons Ķīnā” Berlīnes Vācu teātrī. Viens elements, kas bieži parādās viņu izrādēs, ir tiešraides kameras, ar kuru palīdzību skatītāji var ieraudzīt tuvplānus un aizskatuves kadrus, tāpat kā piesātinātais scenogrāfijas un kostīmu dizains, kurā atrodamas visdažādāko laiku atsauces.

Lotas Henšas scenogrāfijas un kostīmu pasauli balansā tur Raivja Misjuna un Alises Rancānes komponētā mūzika. Ārišķīgo spēles stilu un traģisko manieri apvienojot ar vieglu džezu, ārprātā dzimst komēdija. Daži jaunradītie opermūzikas skaņdarbi ir patiesi izdevušies, un vietām var atpazīt jau pasaulē zināmas dziesmas (piemēram, apvienības Soap&Skin dziesmu Me and The Devil, kas popularitāti guva pēc tās izmantošanas seriālā Dark). Mūziku izrādē uz vietas izpilda Alise Rancāne, Raivis Misjuns un Jēkabs Nīmanis; dzīvā sajūta ir īsts baudījums.

“Velni” ir brīnišķīgs, nepieciešams tilts starp to teātri, kāds ir Berlīnē, un to, kāds ir šeit, un tas panākts ar atjautīgu pieeju latviešu dramaturģijai. Izrādē ir nepilnības, “netīrības” un nelielas tehniskas aizķeršanās, bet liela brīvība, kurā aktieriem un dziedātājiem spēlēties. Ielēkt tās radošajā un jautrajā pasaulē ir viegli, un dziesmas galvā skan vēl ilgi pēc tās beigām. Vērtīgs brīdis, kurā no folkloras skapja piemirstajiem stāstiem tiek noslaucīti putekļi.