Būtu jājūtas laimīgam, bet…

Kolektīva lugas lasīšana ar konferences elementiem

Režisors Valters Sīlis savā jaunākajā iestudējumā “Konference visumā labiem cilvēkiem” Dirty Deal Teatro nolēmis atteikties no aktieru iesaistes un aicina skatītājus kļūt par performantiem, katram spēlējot kādu lielāku vai mazāku lomu, lai beigās, cerams, nonāktu pie secinājuma, ka esam visumā labi cilvēki.

Lai gan sākumā premisa par izrādi bez aktieriem varētu šķist pārsteidzoša, tverot to Valtera Sīļa iepriekšējo iestudējumu kontekstā, tā pārsteigumus nesagādā un dabīgi ierakstās viņa radošajā biogrāfijā. Režisors ir viens no prominentākajiem Latvijas teātra veidotājiem, kurš eksperimentē ar teātra formu, bieži vien veicinot lielāku vai mazāku auditorijas iesaisti. Pirms pāris gadiem, kad pandēmijas radīto ierobežojumu dēļ ierastais teātra skatīšanās process tika apturēts, Valters Sīlis piedāvāja daudzus citādus izrāžu pieredzēšanas veidus – izrādi-instrukciju, klausāmizrādi, e-teātri, virtuālās realitātes izrādi u.c. Jau tobrīd aktiera klātbūtnes faktors kļuva mazsvarīgāks, viņiem vairumā gadījumu parādoties iepriekš ierakstītā, digitālā formā vai arī neparādoties nemaz. Līdzīgi kā 2020. gada izrādē-instrukcijā “Pastaiga”, “Konferencē visumā labiem cilvēkiem” skatītājs-performants tiek atstāts anonīmu instrukciju varā, tikai šoreiz tās jāizpilda kolektīvi – kopā ar citiem uz izrādi sanākušajiem. Arī tematiski iestudējums Valteram Sīlim ir ļoti tuvs – strīdīgi,  kontroversiāli un sabiedriski aktuāli jautājumi regulāri nodarbinājuši režisora prātu.

Šeit droši vien vieta atkāpei ar ieteikumu tālāk nelasīt, ja plānā ir iestudējumu pieredzēt pašam, jo, lai gan tā skatīšanas, zinot, kas notiks tālāk, var sagādāt slēptu prieku (vēl jo vairāk tādēļ, ka apkārtējie ir neziņā), tikpat interesanti izrādi ir pieredzēt, esot par to maksimāli maz informētam.

Ierodoties Dirty Deal Teatro baltajā zālē, skatītājus sagaida aplī izvietoti krēsli, kafijas galds, uz sienas projicēta laika atskaite līdz izrādes sākumam un draudīga, melna Pandoras lāde pašā centrā, kurā glabājas izrādes galvenais elements – katram dalībniekam atvēlētā loma. Jāpiemin gan, ka krēslu izkārtojums, kas aicina uz atvērtību un nepiespiestu gaisotni, vairāk atgādina kādu kolektīva saliedēšanas pasākumu vai anonīmo alkoholiķu grupas sapulci, nevis nopietnu konferenci. Sekojot instrukcijām, kaste tiek atdarīta, un lomas lēnā garā tiek sadalītas; ja sākumā šķiet, ka tūlīt dzirdēsim visumā labu cilvēku pieredzes stāstus, tad drīz vien atklājas, ka uz varoņiem drīzāk attiecināmi vārdi visumā ne tik labs vai pat slikts. Klausoties varoņos, kas atbalsta Ukrainas “denacifikāciju”, femicīdu[1] vai cenšas attaisnot savas rīcības holokaustā, urda jautājums, vai to lasītāji padevīgi turpinās būt šo ideju izplatītāji? Valters Sīlis intervijā atklājis, ka pieļauj iespēju, kurā skatītājs atsakās tekstu lasīt[2], tomēr vakaros, kad es ņēmu dalību konferencē, viss turpināja noritēt pēc plāna. Šķiet, klausoties stāstos, būtu jājūtas laimīgam par sevi un savām rīcībām, jo aktīvi necenšos izraisīt citu sāpes un mokas, bet pie šādas pārliecības nonākt nesanāk, un līdzīgu viedokli lemts paust arī kādam no auditorijas.

Lai veicinātu konferences atmosfēru, tās programmā iekļauta arī kafijas pauze, kurā dalībnieki aicināti cits citu iepazīt, uzdodot jautājumus un nolasot sagatavotās atbildes. Vairums šeit pārstāvēto ideju vairs nešķiet tik radikālas – kāds no pārstāvētajiem viedokļiem daļai skatītāju varētu būt pat pieņemams vai atbalstāms. Arī dažkārt sniegtais pārliecības vai rīcības pamatojums ļauj labāk izprast varoņu motivāciju un empatizēt viņiem.

Atgriežoties sēdvietās, zālē jūtama nedaudz atbrīvotāka atmosfēra, un tā šķiet piemērota vide aktīvai diskusijai, tomēr izrāde straujiem soļiem tuvojas finālam un, sekojot virzībai no ļaunā uz labo, no tumšā uz gaišo, cilvēcei neglaimojošo lappušu tirzāšanai daudz vietas vairs nav atvēlēts. Auditorijai tiek piedāvāts vēl pēdējais dzīvesstāsts – vispārīgi labā cilvēka variants, ar kuru, pieļauju, kādā mērā iespējams identificēties lielai daļai skatītāju. Vispārīgi labā cilvēka dzīvē ikdienas rūpes un personīgās intereses ņēmušas virsroku pār pasaules glābšanu un visa ļaunā apturēšanu; viņam nav sliktu vai noziedzīgu nodomu, tomēr arī ticība spējai pozitīvi ietekmēt vēstures kursu viņā rodama nav.

Izrādes fināls, kurā tās dalībnieki atbrīvojas no viņiem piešķirtās lomas un atbild uz jautājumiem, ir pats vērtīgākais, jo piespiež reflektēt par savām rīcībām, izvēlēm un motivācijām, kā arī ļauj iedvesmoties no citiem. Piedāvājot vairāk iespēju iestudējuma dalībniekiem izteikties pašiem, nevis tikai nolasīt sagatavoto tekstu, performance, šķiet, būtu izdevusies veiksmīgāka. Ņemto vērā, ka tikko sastaptos tekstus (vairumā gadījumu) nolasa neprofesionāli aktieri, kas dažkārt pilnīgi neatbilst viņu pārstāvētajam viedoklim (piemēram, teātra apmeklētāju demogrāfijas dēļ karu pret sieviešu dzimumu, visticamāk, aizstāvēs tieši sieviete), tiem noticēt līdz galam īsti nesanāk, un tie neiegūst to emocionālo dziļumu, kāds tajos, iespējams, mīt. Neskatoties uz to, ka ir interesanti, neierasti un citādi, līdz brīdim, kad no lomām jāatbrīvojas, vēstījums šķiet nedaudz par plakanu.

Izrādei beidzoties, negācijām pilnās aploksnes atgriežas Pandoras lādē, un, iespējams, skatītāji dodas mājās ar pamudinājumu kļūt patiesi labiem un cerību, ka viss tomēr būs labi.