Anestēzija dzīvei

Recenzija par JRT izrādi “Kurlmēmo zeme” Alvja Hermaņa režijā rubrikā “Students VĒRTĒ”

“Katram sava kurlmē-mo ze-me, katram sava kurlmēmo ze-me, katram sava kurlmēmo zeme, katramsavakurlmēmozeme…” – es skaitīju kā mantru, naktī atgriezdamās no izrādes Jaunajā Rīgas teātrī. Mašīnu sarkano lukturu gaismas kā izšautu raķešu ugunis nopilēja gar vējstiklu.  

Izrādes pamatā ir 1998. gada filmas “Kurlo zeme” scenārijs, ko uzrakstīja Valērijs Todorovskis, balstoties Renatas Ļitvinovas stāstā “Iegūt un piederēt”. Filma vēsta par nestabilo 90. gadu laiku, kad Maskavā valda mafija. Starp citu, uzvedumā daudz piesauktā nauda izrādās nevis glābšanas riņķis, bet tik vien kā garšīgi čaukstošs papīrs, ko pārskaitīt un krāt.

Jau lasot izrādes programmu, sajūtama Čulpanas Hamatovas nostalģija pēc smagajiem, tomēr degsmes pilnajiem jaunības gadiem, kad ar niecīgu budžetu Krievijā tika uzņemta šī filma. Atiežu zobus. Tas nu jau ir tāds kā reflekss. Esmu piesardzīga. Jā, kā suns, kas uzmet kūkumu. Šis laiks liek domāt par savu zemi, par saviem bērniem un to, ko nozīmē imperiāli plikpaura sapņi (tā ir Kurlmēmo zemes sliktākā versija), kurus cauru diennakti savos televizoros redz nozombēta tauta. Ļaunums taču izrādījies tik īsts. Īstāks par laimīgām beigām, jo tās jau prasījušās pārāk daudz upuru. Bet Čulpana Hamatova iznāk uz skatuves un ir mēma. Viņa uzvedumu iesāk ar klusumu un atklātību, bez  nepieciešams amizēties par to, ka “nē, nē, es jau vēl neko nespēlēju”. Tā vietā viņa atklāj, kā ir mācīties no jauna ne tikai runāt, bet arī dzirdēt. Izelpoju. Viņas bezpalīdzība atbruņo, un esmu gatava uzklausīt. Es gribu dzirdēt, kas viņai sakāms. Cik smalks žests uzvedumā izrādās zaudēta runas prasme, pēcāk sazinoties ne tikai zīmju, bet arī instinktu valodā.

Ikviens no mums vismaz kādreiz ir ļāvies sapņiem par savu kurlmēmo zemi – kad sakrāsim naudu, daudz, daudz naudas, mēs beidzot, beidzot varēsim tur nokļūt, aizlidot ar lidmašīnu – galamērķis ir siltums, palmas un nepārejoša laime. Un apkārt būs tikai tie, kas saprot. Tomēr, vērojot Alvja Hermaņa režiju, nepamet sajūta, ka dzīve “parastā” (vai vismaz izrāde “Kurlmēmo zeme”) pavisam negaidītā veidā ļauj mums nonākt sava veida “Kurlmēmo zemē” – arī tad, ja naudas nemaz nav. Turklāt nemaz nav skaisti – logus klāj restes un jāsamierinās ar smakām, nerunājot par visu pārējo. Par to derdzīgo dzīves pusi, kas ir galējs pretstats skaistajam, turklāt, reizumis šķiet, iemieso arī galēju pretstatu pašai dzīvei. Tas, ko saņemam, ir kropls. Ne velti gribas sameklēt žileti un pārvilkt plaukstā iezīmētās līnijas, lai izmainītu likteni, kurā izdzīvot var tikai ar anestēziju.          

Izrādes esence, manuprāt, gulst paradoksā, ka ļaunajā un netīrajā pasaulē, kas noārda mūsu virsējo slāni, saēd miesu un caurstaigā dvēseli, reizēm izdodas uztaustīt pulsu, tam ko mēs tik izmisīgi alkām sajust tur – zem palmām. Izrādē to iemieso kāda, ar kuru nonākt vietā, kur visu iespējams izslēgt, sākot jau ar apkārt valdošo troksni (iemācoties to nošķirt), lai sajustu siltumu un pieredzētu draudzību, mīlestību un dzirkstošus smieklus (arī tie vispirms jāapgūst). Atrast maigumu. Patvērumu. Dzīvi, kurā soļot lepni paceltu galvu.

[C]Tā ir sapņu pasaule, kurā nevainība paliek raupja, bet vienmēr klātesoša, citiem neaizsniedzama. Kā brilles uz acīm, ko nav iespējams novilkt pat, izģērbjoties kailam. Tas kļūst par veidu, kā pieredzēt pasauli.[C2]

Panākumu atslēga ir arī veiksmīgā kinofilmas un izrādes saplūšana. Sākotnēji aktrises Čulpanas Hamatovas atveidotās Ritas filmas pārnešana no lentes krievu valodā uz latviešu valodu liekas apgrūtinoša, lai gan rotaļīgās balss modulācijas ļauj saglabāt intrigu par tālāko notikumu attīstības gaitu, vēlāk nemanāmi paplašinot skatuves vidi līdz tiltam vai lidlaukam un vēl.  

Mana skatītāja pieredze vēsta, ka izrāde daudz vairāk ir par iekšupvērstu klusumu (nevis sabiedrības mēmumu), kad mācāmies nošķirt, vai viss pasaules troksnis tiešām ir paredzēts mūsu ausīm? Kā saklausīt būtisko? Kā dzirdēt tos, no kuriem jāaiziet? Izrādās, ka viņiem reizēm jākliedz ļoti skaļi. Kā izsvērt to, ka deklarētais “es pie tevis nekad neatgriezīšos” ir tikai bruģis, kas uzbūvējis tuvošanās, ne atkāpšanās ceļu?

Izrādes pamatā ir sava veida mīlas trijstūris. Kāds dod, kāds ņem, un kāds grūž prom, turklāt mainītām lomām. Tomēr uzveduma priekšplānā ir tik daudz nonivelētā sieviešu draudzība, kurai atļauts aizsniegt dvēseles dziļumus. Un tas nebūt nenozīmē, ka tās būtu perfektas attiecības. Tikpat greizas, cik dzīve, bet tām līdzi nāk pašām sava kurlmēmo zeme. Pulss. Dzīves anestēzija.

Alvis Hermanis uz skatuves izveidojis necilu vidi, kurā īpaša loma ir dīvānam, kas izrādē gluži kā dzīve ir mainīgs un sniedz patvērumu – te dzīvošanai, te izdzīvošanai. Tāpat svarīgas ir arī klavieres. Tās kopā ar smeldzīgo mūziku, kuras autors ir Aleksejs Aigi, atgādināja nolupušu sirdi, kas atsaucas maigu roku pieskārienam, atgādinot, ka mūziku sajūtam ne tikai ar ausīm.

Uzvedums piedāvā kontrastu pasauli, kurai ir duāla daba – viņi (vīrieši, dzirdīgie un vēl) un mēs (sievietes, kurlmēmas un vēl). Toms Harjo Aļošas lomā vēl, šķiet, pārlieku daudz  domā par skatītāju zālē, un ekrāns (aktieris Ņikita Tjuņins) izrādās spēcīgāks. Atsvaru sniedz Gundara Āboliņa atveidotais Ruksis, kas “izrādes vīrieša” tēlā ienes cilvēciskākus triepienus. Savukārt no galveno lomu atveidotājām Kristīnes Krūzes Jajas un Čulpanas Hamatovas Ritas nav iespējams atraut acis – viņu izmisums un dzīvotgriba spēcīgi aizkustina. Kristīnes Krūzes Jaja ir spilgta un mainīga, gluži kā būrī notverts zvērēns. Bērns, kas desmit gadu vecumā tā sists, ka zaudējis dzirdi. Un pāri palikusi tikai jūras šalkoņa. Mūsu sabiedrības spogulis. Kāds, kurš grib izmisīgi mīlēt, izskrāpēt no sevis vientulību. Viņas partnere Čulpana Hamatova Ritas lomā tikmēr “spēlē” ar acīm. Milzīgā žakete, kas nosedz viņas ķermeni, to tikai pastiprina. Kostīmu māksliniece Jana Čivžele spējusi uztaustīt, ka stāstā par divu prostitūtu kopdzīvi ķermenim nav izšķiroša nozīme, kad tik skaļi runā acis. Acis, kuras var dzirdēt. Tajās var iegrimt, un brīžiem liekas, ka aktrise pati ir noslīkusi, ka mēs redzam tikai atblāzmu no tā sāpju ezera, kas viņai jāpārdzīvo gan personīgajā dzīvē, gan uz skatuves. Grēks un noslēpumi reizēm satuvina visciešāk. Tomēr māksla spēj augšāmcelt, uzplēst un tikt dziļāk, tālāk.