Par ābolu sēkliņām un mums

Latvijas Leļļu teātrī, pirmizrādes vakarā klātesot grāmatas autorei lietuviešu rakstniecei Jurgai Vilei, savu skatuves dzīvi sācis grafiskais garstāsts “Sibīrijas haiku”.

Režisora Valtera Sīļa radošā komanda to iekustina bilžu tēlos, apskaņo trokšņu un skaņu ainavās, emocionāli sasilda un aicina skatītājus “no iekšienes” ielūkoties Baltijas valstu tautu vēstures neaizmirstami baisajās lappusēs – iedzīvotāju deportāciju notikumos. Izrādes autori mērķē un trāpa maksimāli precīzi grāmatas esencei – skarbā stāsta atspoguļojumam caur bērna pieredzes prizmu.

Pirmās minūtes pārsteidz skatītājus nesagatavotus. Kā mēdz būt režisora Sīļa iestudējumos, arī “Sibīrijas haiku” līdzsvaro formu un saturu. Teātra telpa rāda neviltotas pieticības apstākļus – skatuve bez dekorācijām, aktieri bez kostīmiem, bez horeogrāfijas, stāsta varoņi iemiesojas tādā kā radio teātra žanrā. Notiekošais sākotnēji raisa lekcijas iespaidu. Uz prezentācijas ekrāna, kas izmēra ziņā ir kā kinoteātra formāts, cits pēc cita parādās un pazūd cilvēku roku kustināti zīmējumi. Pieci aktieri darbojas ap diviem galdiem, ar mehāniskiem trokšņiem radot skaņu fonu un kustinot papīra gabaliņus uzstādīto kameru priekšā. Radioteātra līdzību rada grāmatas stāstījums, virknējot sižeta epizodes lineāri secīgi. Tiem, kuri lasījuši grāmatu, tās zināmas – krievu zaldātu vardarbīga ielaušanās, dažas minūtes mantu savākšanai, lopu vagoni, pīļtēviņš Mārtiņš, šķiršanās no tēva, bads, nemitīgas ilgas pēc mājām, japāņu gūstekņu nometne un citas. Tomēr pamazām notikumu plūdums “ievelk” un īpaši otrajā cēlienā izaug līdz patiesai dramatiskai spriedzei, kā origami papīra locīšanas tehnikā, kur parasta papīra plakne izvēršas trīs dimensiju telpiskumā, arī izrāde sasniedz dzīvas klātbūtnes ceturto – sajūtu dimensiju.

Plūdums un detaļas

Sākot ar aktiera Riharda Zelezņeva pirmo izrunāto teikumu, kurā viņš uzrunā skatītājus, sakot, ka stāstīs mazā Aļģimanta stāstu, viņa runas intonācija nemainās. Arī citi aktieri – Baiba Vanaga, Elīna Bojarkina, Kristīna Varša, Artūrs Putniņš, kuru artistisko lomu plejādē netrūkst ne teatrālu, ne groteskas vai bufonādes stilistikā radītu tēlu, – šoreiz dažādo varoņu iedzīvinājumā (īpaši spilgti ir Petronēles tante, Hļebņiks, Kartošņiks) pāri visam izdzīvo sirsnīgu iejūtību. Bez lieka akcentējuma. Pazib un pazūd pa kādai košai krieviska rakstura frāzei.

[C]Koncentrētais stāstījums rada plūstošu kopīgu vēstījumu, kur iekļaujas katrs aktieris. Faktiski – viņu balsis un rokas, jo aktieru sejas, vismaz no tālākajām rindām, nav redzamas.[C2]

Dzīvās animācijas vizuālo pasauli uzbur mākslinieka Uģa Bērziņa radītie papīra tēli. To ir daudz, katram aktierim vairāki simti, un tie visi radīti no grāmatas ilustratores mākslinieces Linas Itagaki stilistiskā materiāla. Kustīgo ainavu niansēto darbību prasmīgi papildina video mākslinieka Toma Zeļģa filigrānais darbs. Īpaši izteiksmīgi ir mazā Aļģa iztēles pasaules pavadoņa zostēviņa Mārtiņa klātbūtne, kura dvēseles atspulgs parādās un pazūd arī vizuāli, savienojot notikumus poētiskā vispārinājumā. Kadru veidojumā nozīmīgā gaismu mākslinieka Ulda Andersona partitūra atsedz skatītājiem katru mazāko pirkstu kustību, kas redzama pietuvinājumā it kā caur palielināmo stiklu. Teksta sajaukšana ir neiespējama, jūtīgie mikrofoni seko īpaši uzburtai un saskaņotai skaņu ainavai, ko veido skaņu dizainera Gata Krievāna audio slānis.

Skatītāju acu priekšā redzamās tehniskās detaļas piešķir papildu sajūtu norišu un vienlaikus kopīgā stāsta “īstumam”. Piemēram, ābolu šķēlītes pa vienai rindojas uz ekrāna, aktieris tās nokož no ābola. Īpaši uzrunājošas ir vēstules rūpīgos bērnišķīgos rokrakstos, kas kā dokumentālas liecības pārliecina par notikuma patiesumu.

Ja pirmā cēliena notikumu plūdums šķiet mazliet nervozs, itin kā aktieri baidītos no klusuma starp tekstiem un papīra lellīšu eksperimentālās, šķietami vienkāršās spēles, tad otrajā daļā notiek emocionāla iegremdēšanās, formai un saturam saslēdzoties vienotā iespaidā. Apaļā kā ābols, kas ir vēl viens caurviju tēls.

Papīra locīšana

Lakoniska, oriģināla un precīza forma ir režisora Valtera Sīļa radošā rokraksta zīme. Viņš bija pirmais, kurš kopā ar Jāni Balodi pieteica pastaigu izrāžu žanru (“Mārupīte”, DDT, 2012), savukārt pirms pāris gadiem Valmieras Vasaras teātra festivālā tapušais iestudējums “Uzvara ir tikai mirklis” tika nominēts “Spēlmaņu nakts” 2019./2020. gada balvai kategorijā “Gada lielās formas izrāde”, un, manuprāt, ir nepārspēts darbs gan jaudīgā dokumentālā materiāla pētījuma, gan psiholoģiskās pieejas ziņā. Līdzīgi arī citas režisora Sīļa izrādes savieno pārsteidzošu un precīzu tēmas, attiecību un idejas pasniegšanu ar saturiskā līmeņa nemainīgu nopietnības dziļumu.

[C]Izrādē “Sibīrijas haiku” nevar likt vienādības zīmi starp vizuālo konceptu un izklaidējošu krāšņumu, taču tajā ir bezgalīgi daudz detalizētu emocionālu impulsu tiem jautājumiem, ko pieaugušajiem var uzdot mazie skatītāji.[C2]

Pirmizrādes vakarā vestibilā mākslinieks Uģis Bērziņš locīja origami kopā ar bērniem. Baltā papīra darbā satikās tīras un varbūt arī nemazgātas rokas, bet, šķiet, svarīgākais nav tas, kāda figūra galu galā katram tapa. Vai tā ir tieši tāda dzērve, kādai Aļģis pielīmēja sarkanas kājas un knābi nokrāsoja ogu krāsā – sārtu, lai putns līdzinātos stārķim (lietuviešu ticējumos – mājas sargātājam). Papīra ārmalas savienojās ar iekšmalām, lietuviešu un latviešu ģimeņu stāsti saskanēja, pagātne satikās ar šodienas skatītājiem. Zināms taču, ka tāli ceļojumi satuvina ceļabiedrus, un arī šī izrāde katru no mums pārveidoja saprotamāku citu citam.