Un viņām līdzi raud mākoņi

Liepājas teātra sezona abās zālēs sākusies ar latviešu rakstnieču sieviešu darbu iestudējumiem, kuru centrā arī ir sievietes un viņu pārdzīvojumi. Vienā gadījumā sanācis reālisma koordinātās ieturēts prozas lasījums, kamēr otrā redzamas pretenzijas uz lielāku vispārinājumu un pat simbolismu.

Dace Rukšāne sava romāna “Krieva āda” skatuves versiju ar nosaukumu “Svešā āda” piedzīvoja pirmoreiz un publiski atzinās, ka ir aizkustinājumā apraudājusies. Savukārt Ingas Ābeles luga “Jasmīns” Latvijas teātros ir bijusi iestudēta vairākkārt, un, kā atzīst Liepājas izrādes režisors Dmitrijs Petrenko, šīs lugas iestudējumam ir bijusi būtiska loma, pamodinot viņā interesi par teātri.

Redzami un neredzami vīrieši

Liepājas teātra mazā zāle joprojām atrodas koncertzālē “Lielais dzintars”, un teātris ir visai veiksmīgi iemācījies to pielāgot atšķirīgiem risinājumiem. Ilzes Vītoliņas iekārtotais spēles laukums ir gana nosacīts, lai būtu universāls, vienlaikus režisore Inga Krasovska, kurai šī ir debija dramatiskās izrādes iestudēšanā, darbības gaitā maina spēles noteikumus. Sākuma daļā, kad Emīlijas meita Meldra vēl ir maza un pamazām pieaug, tiek izmantota padomju hroniku estētika, par ko rūpējas video mākslinieks -8 un skaņu celiņa autore Zane Dombrovska. Taču tad baltais audums ar uzzīmēto flīzīšu rakstu, uz kura tiek projicēti stilizētie video (uz šiem rullīšiem nevajadzētu uzķerties, īpaši, ja skatītājs prot lasīt arī krieviski), tiek norauts, un tālāk mainās arī vēstījuma forma kopumā.

Izrādes programmiņā izteikta pateicība Laurai Jerumai par palīdzību dramatizējuma tapšanā, taču tas laikam taču nenozīmē pastāvīgi veiktu dramatizējumu, un kopumā drīzāk ir iemesls runāt par prozas lasījumu. Izrādes pirmā puse paiet divu aktrišu saspēlē, paliekot mātes un meitas lomās un risinot paralēlus stāstus, tiem brīžiem savijoties. Jāteic, ka režisores piedāvātie spēles noteikumi ir izdevīgi Inesei Kučinskai Emīlijas lomā un teorētiski tikpat izdevīgi arī Agnijai Dreimanei Emīlijas meitas Meldras lomā. Taču realitātē šķietami līdzvērtīgie spēles noteikumi izvēršas par izaicinājumu jaunajai aktrisei, kurai piemīt nenoliedzams talants, bet pagaidām vēl ir manāmi mazāka skatuves pieredze. Tādējādi Dreimane spēlē pamatā sižeta līmenī, konkrēti un gana precīzi atveidojot mazas meitenes pakāpenisko pasaules iepazīšanu, kamēr Kučinskai jau no paša sākuma ir iespēja veidot neviennozīmīgāku, ievērojami dramatiskāku un daudzslāņaināku raksturu, ko viņa arī meistarīgi izdara.

[C]Lai arī Meldras tēls ir nozīmīgs un sižetu virzošs, tam ir atšķirīga funkcija izrādē, kuras emocionālais smaguma centrs tomēr ir Emīlija.[C2]

Izrādes turpinājumā vēstījums sāk lūzt un sazarojas, zaudējot divu sieviešu saspēles vienotību. Abām aktrisēm dažādās epizodēs nākas spēlēt Emīlijas māsu Bertu, Dreimanei – arī Emīlijas mīļākā sievu. Diskutabls ir lēmums ieviest Valda tēlu, jo par Emīlijas vīriešiem mēs dzirdam tikai atstāstus, viņi netiek ilustrēti, un rodas sajūta, ka Kārļa Artejeva iesaistīšana Valda lomā ir notikusi ar nolūku palīdzēt Agnijai Dreimanei, taču šis gājiens sajauc izrādes stilistiku. Rodas jautājums, ar ko Valdis ir īpašāks par citiem Emīlijas vīriešiem, ja reiz viņu vienīgo vizualizē. Es lieliski apzinos, cik šausmīgi aktierim ir lasīt, ka viņa loma izrādes kopējai kompozīcijai nav nepieciešama, bet konkrētajā gadījumā vairāk par ilustrācijas funkciju Valda klātbūtne iestudējumā neveic, un tā nav aktiera vaina.

Patiesībā “Svešā āda” tomēr, tomēr ir Ineses Kučinskas izrāde. Skatītājs pilnībā notic šīs sievietes emocijām, kaislei, vilšanās sajūtai, zaudējuma sāpēm, skatītājs redz, kā Emīlija pakāpeniski viņa acu priekšā noveco, sagumst (cik daudz var pateikt ar vienu jaku – kompliments Ilzei Vītoliņai kā kostīmu māksliniecei!). Tā vienmēr it mīkla, kā aktrise spēj nevis mainīties ar kādiem tehniskiem līdzekļiem, bet ar iekšējiem impulsiem panākt ne vien emocionālu, bet arī tīri fizisku transformāciju, kad liekas – aktrises acu plakstiņi pietūkst skatītāja acu priekšā. Vienlaikus ar cieņu jāizturas pret Agnijas Dreimanes veikumu Meldras lomā, lai gan meitas stāsts mātes izjūtu amplitūdu nesasniedz.

Ir lieliski, ka Liepājas teātris iestudē darbu, kas sižetiski saistīts ar Liepāju. Pilsētas tēls nav uzkrītoši uzsvērts, bet tas ir klātesošs. Savukārt, nomainot romāna nosaukumu uz vispārīgāku, tiek nojaukta jēdzieniskā saikne ar smaržām “Cuir de Russie”, vienlaikus piedāvājot nedaudz citu, plašāku, bet arī abstraktāku asociāciju lauku. Būtu interesanti saprast, vai šī nosaukuma maiņa ir jēdzieniski svarīga izrādes veidotājiem, vai arī teātris negrib pilsētā izkarināt plakātus ar nosaukumu, kas ārpus konkrētā konteksta izskatās pēc skalpa noņemšanas.

Realitāte un simboli

Ingas Ābeles 2002. gadā sarakstītā luga “Jasmīns” ir piedzīvojusi divus iestudēšanas viļņus. Vispirms, ja tā var teikt, versija ar pērtiķiem – 2003. gadā Viestura Kairiša diezgan īsu brīdi pastāvējušajā trupā “United Intimiacy” un Rīgas Krievu Drāmas teātrī Gaļinas Poliščukas režijā (vēlāk transformējoties izrādē “Aukstuma potes” ar nedaudz citu sastāvu jau Poļiščukas “Teātra observatorijā”). Tad nāk otrais vilnis – 2012. gadā to burtiski paralēli iestudē Valters Sīlis Latvijas Nacionālajā teātrī (piesaistot nosaukumu konkrētai vietai – “Jasmīns. Pārdaugava”) un Māra Ķimele Panevēžas Joza Miltiņa drāmas teātrī, un tā jau ir versija bez pērtiķiem. Kāpēc tas ir tik svarīgi, un kur šajā kopainā ierakstās Petrenko jauniestudējums?

Es ļoti labi atceros sava ķermeņa reakciju uz Viestura Kairiša izrādi – atgriežoties pēc tās dzīvoklī, es, kā sacīt, kritu ar seju uz leju un nogulēju krietnas divas stundas nāves miegā – izrādes enerģētika uz mani bija darbojusies izsūcoši un izpumpējusi spēkus tīri fiziski. Gan Kairiša, gan Poliščukas versijās “Jasmīns” bija stāsts ar tumšu enerģētiku, nezināmais, svešais šajos iestudējumos nāca ar vārdos ne vienmēr izteiktu briesmu piegaršu. Abās izrādēs atšķirīgi bija realizēti divu pērtiķu tēli, kas simbolizēja cilvēka būtības dzīvniecisko pusi, bet nevarētu teikt, ka skatuviskie risinājumi būtu bijuši konkrēto izrāžu veiksmīgākie atradumi. Abas vēlākās versijas jau pārrakstītajā lugas variantā bez pērtiķiem bija mazāk dēmoniskas arī izrādes noskaņas ziņā kopumā, vēstījuma dramatisms bija ievērojami mazāk izkāpināts. Tādējādi jautājums, kuru lugas versiju izvēlējies Petrenko, ir būtiskāks, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Un viņš ir izvēlējies… versiju ar pērtiķiem bez pērtiķiem, tos uz skatuves neparādot. Tas gan konkrētās ainas padara samērā abstraktas, toties ļauj izvairīties no ilustratīvisma, kas šādos gadījumos vienmēr ir reāls drauds.

[C]Ābeles luga ir pilna simbolu, un tās interpretācijas iespējas ir plašas, ļaujot atšķirīgi traktēt notikumus gan reālistiski, gan kā galvenās varones sapni vai murgu.[C2]

Liepājas izrādē ir strikts estētiskais nošķīrums starp sākuma daļu, kas notiek stingrās reālisma koordinātās un iezīmē sižeta izejas punktu, un tālāko notikumu attīstību, kurā principiāli mainās skatuves telpa. Pirmā aina notiek skatuves priekšplānā, un tajā ļoti konkrēti tiek izspēlēta situācija, kurā parādu dēļ tiek aprakstīts Jasmīnes un viņas vīra Arta īpašums. Te viss ir skaidrs, varbūt pat pārāk skaidrs (kad Sanda Pēča atveidotais tiesu izpildītājs Verdi zīmīgi uzliek rokas uz bikšu siksnas, mums tiek raidīts nepārprotams signāls, kā, viņaprāt, Jasmīne varētu risināt parāda atlikšanas jautājumu). Savukārt līdz ar Lauras un Viktora ierašanos spēles telpa ievērojami paplašinās, tās centrā novietots scenogrāfes Marijas Ulmanes iecerēts koks, ko varam uztvert dažādi, bet ambiciozākajā variantā kā Pasaules koku. Tomēr šādas jēdzieniskās ambīcijas uzliek iestudējumam papildu slogu un padara veicamos uzdevumus grūtākus.

Atsevišķi ņemti, visi aktieri strādā gana precīzi savu tēlu ietvaros. Kintijas Stūres Jasmīne ir izslāpusi pēc pārmaiņām, jo attiecības ar neveiksminieku Arti viņu ir izsmēlušas. Rolanda Beķera Artis ir savas neveiksmīgās uzņēmējdarbības pieredzes salauzts cilvēks, no kura jebko gaidīt būtu naivi. Vienlaikus jāatzīst, ka arī pati luga neļauj Arta drāmu izvērst detalizētāk, jo tas, kas patiesībā ar viņu ir noticis (un “izdrāzt”, piedodiet, konkrētajā kontekstā nepārprotami nozīmē “izvarot”), tiek gan pateikts, bet bez tālāka izvērsuma, savukārt izrādē šajā brīdī varoņu strīds jau ir sasniedzis tādu intensitātes pakāpi, ka skatītājam to piefiksēt un pilnvērtīgi novērtēt īsti nav laika.

Kopējā tēlu sistēmā prevalē tipāži. Anetes Berķes nedaudz vulgārā un seksuāli nepiesātināmā Lana un naivi puiciskais Gata Malika Viktors. Jau pieminētais Sanda Pēča lietišķi rutinētais, tomēr cilvēcību nezaudējušais Verdi un neglābjami aprobežotā Lauras Jerumas Ilze. Nedaudz raganiskā Andas Albužes Ģertrūde, kas dzīvo savā pasaulē. Edgara Ozoliņa Mihaels – nenoliedzams alfa tēviņš, seksuāli pievilcīgs, lai arī ne bez bērnībā iegūtiem kompleksiem. Šajā Mihaelā nav pārāk daudz dēmoniskā nepārprotami ārdošā nozīmē. Karīnas Tatarinovas Laura – māte, kas pametusi meitu un tagad atgriezusies. Aktrise strādā profesionāli, bet šai Laurai nedaudz trūkst individualitātes, viņas tēls kaut kādā ziņā tiek upurēts kopējai “gleznai”. Taču ar kopējo gleznu, proti, ansambli vismaz otrajā pirmizrādē bija problēmas.

Atsevišķi pa sastāvdaļām ņemot, “Jasmīns” ir rūpīgi inscenēts darbs. Tajā ir vieta gan Nika Ciprusa uzsvērti akcentētajām gaismām, gan Jūlija Melngaiļa mūzikai, taču, izrādi skatoties, bija sajūta, ka saslēgšanās vienotā vēstījumā pašlaik vēl nav notikusi. Iestudējuma temporitms ir izstrādāts tehniski un arī realizēts, taču iecerētais katarses brīdis šķita izskaitļots, ne panākts organiski. Respektīvi, brīnuma brīdis, kad izrāde piedzimst, šim iestudējumam vēl ir priekšā. Pašlaik mēs varam just līdzi skaistajā Baibas Litiņas modelētajā kleitā tērptajai Kintijas Stūres Jasmīnei, bet visa iestudējuma konstrukcija kopumā ir smagnēja.

Liepājas teātrī joprojām nav atrisinājusies arī vadības krīze, kaut konkursi uz valdes locekļu vietām ir izsludināti un to var uzskatīt par gaismu tuneļa galā. Iespējams, arī šis ir iemesls, kas nedaudz traucē pilnībā ļauties kopradīšanas procesam, jo ir taču zināms, ka režisors Dmitrijs Petrenko teātra štatā vairs nebūs ilgi. Tomēr sezona turpinās, trupas potenciāls joprojām ir augsts, un atliek to tikai piepildīt.