Pasaule ir sajukusi prātā

Oktobra pirmajā pusē operas pasaulē bija vērojams samērā unikāls notikums – uz Berlīnes Valsts operas (Staatsoper Unter den Linden) skatuves satikās divas no Latvijas vadošajām operas solistēm: Marina Rebeka un Elīna Garanča. Iestudējums, kurā abām bija lemts satikties – spāņu režisora Kaliksto Bjeito iestudētā Džuzepes Verdi opera “Aīda” –, gan izpelnījies samērā kritisku vērtējumu.

Operas un teātra izrādes, kurās attēlotas kara un iznīcības tēmas pēdējo gadu pasaules notikumu kontekstā kļuvušas aizvien nozīmīgākas, tomēr opera “Aīda” un Kaliksto Bjeito interpretācija, kura pirmizrādi piedzīvoja vien nepilnu nedēļu pirms Izraēlas un “Hamās” kara sākuma, šobrīd kļuvusi īpaši aktuāla. Režisors iestudējumā izvēlējies pievērsties Eiropas imperiālisma un kolonizācijas tēmai, operas vizuālajā valodā cenšoties izvairīties no Ēģiptes un Etiopijas eksotizācijas, to nomainot pret eklektisku Rietumu pasaules uztveres kolāžu. Iestudējuma darbība norisinās laikmetīgo operu tik ļoti iemīļotajā baltajā kubā (scenogrāfe – Rebeka Ringsta), kas vienlaikus kalpo arī par ekrānu vēsturisku karšu, vergu kuģu shēmu un citu attēlu projekcijām (video mākslinieks – Adria Rešaks), bet kostīmos novērojams gan laikmetīgais new money stils, atsauces uz pagājušā gadsimta vidū pieaugošo mājsaimnieču un patērnieciskuma kultūru un pat ASV pilsoņu karu (kostīmu mākslinieks – Ingo Kruglers).

Neviendabīgums iestudējumā atklājas arī pirmās un otrās daļas disharmonijā; ja sākumā režisors pievērsies dažādu pasaules problēmu atrādīšanai, to noslēdzot ar ainu, kas daļā publikas izraisa vēlmi ūjināt un doties prom, tad otrajā daļā fokuss likts uz galveno varoņu mīlas trijstūri, kara un koloniālisma problemātiku aizvirzot fonā un tādejādi liekot domāt, ka aktualizētās tēmas drīzāk iekļautas ar mērķi provocēt skatītāju, nevis radīt jaunu vēstījuma kontekstu.

Ingo Kruglera veidotie tērpi kalpo par vienīgo elementu, kas ļauj spriest par vidi, kurā dzīvo galvenie varoņi. Jusifa Eivazova tēlotā Radamesa militārais ietērps liek domāt, ka viņu mītnes zemē jau valda augsta militarizācijas pakāpe, bet Elīnas Garančas Amnerisas un Marinas Rebekas Aīdas spīguļojošie ietērpi liecina par pārmērību, kurā dzīvo augstākās kārtas, ja pat padotie tiek ietērpti vizuļojošās vakarkleitās. Grigorija Škarupa atveidotā karaļa vizuālais tēls vēl vairāk pastiprina radušos iespaidu – viņš uz skatuves parādās Versace stila sporta tērpā un ekstravagantā kažokā ar zeltītu patronu kroni galvā.

[C]Iestudējums spraigāko punktu sasniedz otrā cēliena finālā – uzvaras marša laikā –, kad baltais kubs tiek piepildīts ar teju visiem iestudējumā iesaistītajiem.[C2]

Koris ietērpts ASV pilsoņu kara tērpos (viens no kara cēloņiem bija domstarpības par verdzību starp ASV ziemeļiem un dienvidiem) un viņiem priekšā novietots metāla žogs, kas norobežo un aizsargā no kara gūstekņiem; bet varbūt tomēr tieši otrādi – nosmulētie bērni, kas simbolizē bērnu darbu/verdzību, no miskastes maisiem velkot ārā vadus un citas elektroniskās detaļas, tiek pasargāti no ciniskās tautas, kas viņu priekšā vicina Happy Meal kastītes un notiesā konfektes, atgādinot Sūzenas Kolinsas radīto “Bada spēļu” pasauli, kurā no realitātes atrautie Kapitolija iedzīvotāji uzjautrinās par mazāk priviliģēto bērnu cīņu par izdzīvošanu. Turpinoties ainai, kuru papildina arī ļoti krāšņā muzikālā ainava, galvenajiem varoņiem katram izdziedot savu pārdzīvojumu, Viktorijas Randemas sudrabotā patronu kronī tērptā priesteriene, kuras graciozā pārvietošanās pāri skatuvei drīzāk liek par viņu domāt kā par kādu kara dievieti, apbruņo bērnus ar automātiem. Bet kronis visam – baneris, kas vēsta Let’s make more money[1]. Vai tas attiecināms uz bērnu ekspluatāciju trešās pasaules valstīs; mieru mīlošo un sludinošo Eiropu, kas pelna uz ieroču eksportu (piemēram, ilgstoši neitrālās Zviedrija un Šveice ir vienas no augstākajām pelnītājām no ieroču eksporta uz iedzīvotāju[2]) vai varbūt, kā pausts Šerlijas Āptorpas recenzijā, tas ir režisora pamatojums izrādes radīšanai[3] – katrs var lemt pats.

Šāda problēmu pasniegšana uz paplātes, kā arī kā arī iestudējuma programmiņā iekļautās kolāžas ar laiskiem, eleganti tērptiem baltajiem cilvēkiem priekšplānā un kara šausmām fonā, vedina domāt, ka režisors uzdod jautājumu, kā vēl viņam vērst Eiropas skatītāju uzmanību uz pasaulē notiekošo, ja šobrīd rodas sajūta, ka virzāmies aizvien straujāk pretim savai iznīcībai, bet sabiedrības vairākums tajā vien noskatās vai ignorē pavisam. Vienīgā problēma – šāda ļoti tieša problēmas aktualizācija daļā skatītāju izraisa diezgan spēcīgu pretreakciju; nevienam taču nepatīk, ja viņam tiek stāstīts, cik slikts viņš ir, it īpaši, ja esi devies baudīt vakaru operā.

Lai gan otrais cēliens ir ievērojami mierīgāks un vairāk aktualizē Aīdas, Amnerisas un Radamesa mīlas trijstūri, militārais un politiskais konteksts no skatuves pilnībā nepazūd. Kādā brīdī gar sienām redzami maskēšanas tērpos ieģērbti etiopiešu kareivji, bet kādā citā Radamess apšauj militāristu grupu, kuru sejas aizklāj melni maisi, liekot vērtēt Aīdas rīcību izvēlē palikt uzticīgai mīļotajam. Viņa upuri, visticamāk, ir Aīdas tēva, Etiopijas karaļa Amonasro, padotie, radot jautājumus, vai Aīda, turpinot mīlēt, nodod savu ģimeni un dzimteni, vai viņa apzinās Radamesa nodarīto, un, ja jā, vai viņa izvēlas to ignorēt, tāpēc ka tā ir vienkāršāk?

[C]Lai gan dažkārt klišejiskas, otrajā cēlienā iekļautas vairākas efektīgas mizanscēnas, kas apvienojumā ar solistu, īpaši Elīnas Garančas, spraigo tēlojumu rada acij tīkamas un atmiņā paliekošas ainas.[C2]

Tā piemēram, istaba, no kuras Amnerisa noklausās Aīdas un Radamesa duetu, tiek strauji izvilkta pa durvīm telpas aizmugurē. Tādejādi vēl vairāk uzsverot zaudējuma un bezspēcības sajūtu, kas atklājas baltajā kāzu kleitā tērptās varones sāpēs sarautajā sejā un pret mīļoto izstieptajā rokā. Bet Radamesa notiesāšanas ainā telpa tiek transformēta, griestus pavēršot diagonāli pret skatītājiem. Dienasgaismas spuldžu apspīdēti, tiekam atstāti vieni kopā ar Amnerisu, kamēr koris aizskatuvē vēsta par piespriesto sodu. Gaismas spožums liek domāt par operas oriģinālo lokāciju – saules pielietu tuksnesi, tomēr tās vēsais tonis atgādina par jauno darbības vidi.

Tēls, ko nobeigumā vērts pieminēt, ir klauns. Ļaunā klauna maska, kuras platais smaids vēsta nevis par prieku, bet drīzāk maniakālām tieksmēm, uz skatuves atkārtoti parādās teju visu izrādes laiku – to uzvelk koris, divi kustību mākslinieki un arī Amnerisa. Brīdī, kad maska uzvilkta atsevišķām personām, rodas sajūta, ka viņi reprezentē pašu režisoru, kas vēro gan varoņus, gan skatītājus, ciniski smīnot par auditorijas reakciju, tomēr maskās ietērptais koris drīzāk spoguļo pašus skatītājus, kuri noraugās galveno varoņu un pasaules problēmās, gūstot (vai arī negūstot) baudu no pieredzētā mākslinieciskajām kvalitātēm.

Varbūt patriotisku jūtu ietekmē, tomēr no operas visspilgtāk atmiņā paliek Marinas Rebekas un Elīnas Garančas izcilais dziedājums un spēcīgais tēlojums, izceļot emocijas un pārdzīvojumus, ko cilvēki turpina izjust arī tad, ja visa apkārtējā pasaule jūk prātā.