Tik viegli un tik sarežģīti…

Teātra trupā KVADRIFRONS, nedaudzām sēdvietām iekārtotā zālītē Rīgas cirkā, pirmizrādi piedzīvojis iestudējums “Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris”. Stundu garā izrāde ir skaista un labi nostrādāta, nu īsta pērlīte!

Recenzijas virsrakstā liktais “vieglums” attiecas galvenokārt uz izrādes rotaļīgo raksturu, uz spēju viegliem spārniem aizskart nopietnas pārdomu dzīles, ne mirkli nepiemirstot atgādināt, ka skatāmies izrādes veidotāju piedāvātu fikciju, kur izsekots attiecībām starp aktieri un viņa portretētāju, teātra kritiķi.

Jau izrādes relīzē sastopam norādi uz Līvijas Dūmiņas monogrāfiju “Artūra Skrastiņa Spogulija”, kas tapusi daudzu gadu garumā un izdota 2020. gadā. Iestudējums seko aktiera un viņa biogrāfes/ apcerētājas attiecībām ilgākā laika periodā. Tomēr, saucot varoņus īstajos vārdos – par Artūru un Līviju, vēl nav izteikts nekas. Tas ir tikai izejas punkts spēlei, kurā mums būs lemts noskatīties.

Pārsteigumu ir daudz. Vispirms – Līvijas uzskatus un pozīciju iemieso Reinis Boters, Artūra Skrastiņa atbildes – Guna Zariņa. Viņi izpaužas saistītā valodā – sarunājas teikumos ar atskaņām un dažbrīd stipri piepaceltā stilā. Te ir kaut kas no Pētera Pētersona lugu varoņiem dažkārt tik raksturīgā poētiskā pacēluma un tieksmes savas atziņas vispārināt. Skan skaisti, dažbrīd arī stipri komiski. Kritiķe grib pietuvoties tam, ko daždien saucam par radošo procesu, par skatuves mākslinieka radošo laboratoriju utt. Tik daudz gludu frāžu dzirdēts un lasīts par to, tāpēc vēlēšanās tuvoties radošajam procesam ar daudzkārt lietotiem jautājumiem neizliekas pārāk nopietna, zāle smej, cik spēka. Taču dialogs turpinās, brīžam pāraugot dziedāšanā, arī tīri fiziski, tuvojoties un attālinoties. Līdz, nokļūstot līdz jautājumu dziļākajai būtībai, kļūst skaidrs, ka nekas nav skaidrs… Tāpēc jāsecina, ka viss ir daudz daudz sarežģītāk, nekā spējam pirmajā mirklī iztēloties. Kā lai aktieris, skatītāju mīlestības un atzinības lolots, izskaidro, kā ikreiz izdodas piekļūt lomas kodolam? Kā lai viņš pats to noformulē vārdos? Un kā lai kritiķe, rūpīgā un čaklā autore, vārdos ietērpj tikko sadzirdēto, citreiz tikai bijīgi minēto, vēl citreiz – nojausto? Un nu jau pavisam skaidri jaušam, ka runa nav tikai par Artūru un Līviju, izrādes dzīvais nervs saistīts ar dziļiem un nopietniem radoša darba noslēpumiem. Tos iespējams skaidrot, bet vai iespējams līdz galam atminēt? Patiess un iedvesmots mākslas tēls, iespējams, nekad nebūs līdz galam preparējams. Tas vai nu uzrunā skatītāju tūkstoti vienā vakarā, vai atstāj vienaldzīgu. “Varbūt nemaz nevajag izskaidrot,” televīzijas intervijā atzina kāda aizkustināta skatītāja.

[C]Varbūt pietiek ar atziņu, ka pārtapšana lomā, skatuves tēlā, ir ne vien teorētiski neiespējami raksturojama, bet tā ir Lielais Noslēpums, ko, iespējams, vajag atstāt mierā un tikai baudīt un novērtēt.[C2]

Tāpat ir grūti izstāstīt šo izrādi, kurā vienotam mērķim saliedējas visi iespējamie komponenti. Ideja, teksts un inscenējums pieder Rūdolfam Gediņam un Klāvam Mellim, viņiem izdevies savai ne pārāk vieglajai iecerei pievērst vizuālo mākslinieci Kati Krolli, komponistu Jānu Šipkēvicu junioru, gaismu mākslinieci Nikolu Suharevu, balss ierakstā izmantots īstā Artūra Skrastiņa dziedājums. Visā izrādes norisē jaušama iesaistīto dedzīga vienošanās mērķim un izvēlētajai idejai – runāt par radoša darba būtību, tehniku, noslēpumiem. Guna Zariņa un Reinis Boters tik brīvi un viegli (atkārtojos!) pārvietojas pa daudzajām dažādu augstumu platformām, tik veikli rīkojas katrs ar savu mikrofonu, tik lieliski jūt viens otru partnerībā, ka arī tīri ārēji tā ir aktiermākslas paraugstunda.

Vienas stundas garumā nav nevienas tukšas minūtes. Ideja ir piepildīta, teātra sapratējus un pazinējus šis vakars rosina uz ilgām un nopietnām pārdomām. Mazliet šaubas ir par tiem, kas neorientēsies zemtekstos par grāmatu un tās varoni, nu jau gandrīz gadsimta ceturksni Dailes teātra vadošo aktieri. Ir mazliet neveikli, kad skatītāji iesmej par Līvijas Dūmiņas četrpadsmit gadu garajām pūlēm, portretējot tiešām izcilo skatuves mākslinieku. Monogrāfija par Artūru Skrastiņu ir pamatīgs un vērtīgs darbs, un, lai to atgādinātu, KVADRIFRONĀ pirms izrādes iespējams šo grāmatu iegādāties.