Kontrastus vērojot

Pavisam nesen noslēdzies četrpadsmitais “Patriarha rudens” festivāls, kura laikā bija iespējams piedzīvot Latvijas Kultūras akadēmijas studentu darbu atšķirīgās šķautnes. Šis teksts ir mēģinājums ieskicēt daļu no redzētā.

Divi vakari, seši dramaturgi

Šķiet, jebkura skatuves vai ekrāna mākslas studenta apziņa mainās tajā brīdī, kad paša veidotais darbs pirmo reizi sasniedz skatītāju. Tā nu otrā studiju gada sākumā šī satikšanās ar pirmajiem klausītājiem (un skatītājiem) kļuva par īstenību arī “Drāmas un teksta” studiju programmas sešiem studentiem, kad divos vakaros izskanēja katrā trīs darbu lasījumi 3. kursa aktiermeistarības studentu izpildījumā.

Aleksandra Barona lugas “LUX604” lasījumu Agates Marijas Bukšas režijā veido studentu – Edija Klievēna un Rūdolfa Sprukuļa – un Jaunā Rīgas teātra aktiera Matīsa Ozola iemiesotie tēli. Kādā Grīziņkalna viesnīcas numuriņā jaunu mākslinieku izpausmju jēgas meklējumi saduras ar pasaules realitāti, kad kļūst skaidrs, ka starp “lielo mākslu” un eksistenciālismu ir tikai viens solis. Lasījuma trumpis ir vizuālais lakoniskums – izrādās, ka atmosfērai nepieciešama tikai gaiteņa gaismas sensora atveide un viena kolas pudele. Un trīs balti krekli.

Režisora Elmāra Seņkova veidotajā Mariannas Stasivas lugas “Kauli un āda” lasījumā piedalās Zanda Krēsliņa un Olafs Putrālis, kuri atveido precēta pāra attiecību risināšanas peripetijas, kuras aizsācis pie viņu dzīvokļa ārdurvīm novietotais nezināma satura maisiņš. Kamēr fonā skan Uzvaras pieminekļa demontāžas tiešraide, pāra strīds no ezotēriskām teorijām un savstarpējiem apvainojumiem pārvēršas kautiņā, tomēr apcere par kopīgo meitu viņus atkal satuvina. Šajā lasījumā veiksmīgi nostrādāts tiešraides elements Matīsa Budovska izpildījumā, kā arī aktieru savstarpējā saspēle.

Austras Litaunieces lugu “Vera” lasījuma formā uzticēts iestudēt Nellijai Spūlei, kura komandā ar Polīnu Čerņenoku, Kristu Jēkabsonu un Matīsu Kučinski iedzīvinājusi darbu par robežām. Kādā mazā lauku pilsētā trīs jauniešu burtiskas un metaforiskas paslēpes cīņā par uzmanību, pieņemšanu un uzticību, kas iegūst arī simpātiju trīsstūra aprises, apvieno pusaudžu rīcības nepārdomāto seku un, iespējams, pirmo nozīmīgo atklāsmju brīžus. Lai gan aktieri ir manāmi vecāki par saviem tēliem, izvēlētais nepiespiestais spēles veids precīzi portretē jaunu cilvēku emociju gammu.

Elzas Vildaus lugas “Magluba” lasījumu iestudējis režisors Elmārs Seņkovs ar aktieriem Aleksandru Brici, Tatjanu Gurēviču un Sergeju Smikovu. Lugas darbība risinās Beirūtā Ramadāna laikā, kad apstākļu sakritības dēļ satiekas trīs pavisam atšķirīgi svešinieki, kurus patiesībā vieno savas būtības meklējumi. Darba esence slēpjas komiskajā un vienlaikus biedējošajā realitātes atveidojumā, kura parādīšanai aktieriem gan nepieciešams laiks iejusties tēlos, taču komplimenti par teicami papildinošo gaismu un skaņu partitūru.

“Vecais, mūžīgi neaizmirstamais!” ir Jāņa Golubova luga, kuras lasījumu veidojis režisors Rodrigo Struka. Šajā darbā aktieri Edijs Klievēns, Ričards Murāns un Dārta Cīrule atveido cilvēka un viņa slimības fiziska iemiesojuma – Artrīta – tikšanos, ko ierosinājusi galvenā varoņa vēlme veikt divas slepkavības. Ir pistole un arī divas slepkavības, bet ne tās, kuras iepriekš bija plānotas… Un, ja Artrīta uzrakstītā luga pieprasa dūmu mašīnu, arī par to režisors ir parūpējies. Lasījums ir dinamisks, tajā atrasti veiksmīgi uzsvari, lai ļautu skatītājam notiekošo vērot kā īsfilmu.

Loretas Kalniņas luga “Strazdi aronijās” ir vienas ģimenes trīs paaudžu sieviešu satikšanās pēc tiesas nolēmuma, kad vecmāmiņai nākas izvākties no mājas, kuru viņa vairākus gadu desmitus dalījusi ar bijušo vīru. Mantu un attiecību kārtošana liek pārskatīt arī agrāk neizrunātas tēmas, lai iestātos iekšējs miers un tiktu pieņemta ārējā kārtība. Lasījuma režisore ir Nellija Spūle, ģimenes locekļu lomās iejūtas Endīne Bērziņa, Santa Breikša un Polīna Čerņenoka. Simpātijas režisorei par minimālistisko, bet visnotaļ pārdomāto detaļu izmantojumu un aktrisēm – par gaumīgiem tēlu atveidojumiem.

Mākslīgais intelekts. Gandrīz latviešu valodā

Festivāla gaidītākais notikums vismaz man bija Tamperes Universitātes topošo aktieru kursa iedzīvinātais Kārļa Krūmiņa un Mākslīgā Intelekta kopdarbs “Frankenšteina komplekss”, kas tapis sadarbībā ar četriem režijas studentiem – Sandiju Dovgāni, Endīni Bērziņu, Jēkabu Nīmani un Andri Zeļonku. Aktiermeistarības uzdevums – nospēlēt izrādi svešā valodā – Tamperes Universitātē studējošajiem ir kopš 1995. gada, un izrāde latviski tiek iestudēta otro reizi.

“Frankenšteina komplekss” ir saruna starp dramaturgu un mākslīgo intelektu, kurā dramaturgs vēlas, lai MI, kuru lauzītā latviešu valodā pamīšus atveido viss kurss, uzraksta lugu. Aktieru uzsvari lēkā no zilbes uz zilbi (lai gan arī somu valodā, izrādās, tiek uzsvērta pirmā zilbe), jo pāris nedēļu laikā tikai fonētiski apgūt lugas tekstu tomēr nav vienkārši, taču šis faktors izrādei piešķir jēgpilnu dziļumu – pārdomas par saikni starp cilvēku un šo programmēto sarunas biedru. Tāpat jāizceļ cits interesants novērojums: Jēkaba Nīmaņa sacerētās dziesmas aktieru kopkora izpildījumā skan skaidrā latviešu valodā, raisot paradoksālas izjūtas par notiekošo, jo brīžiem pat sāk šķist, ka aktieri pirms tam tikai izlikušies, ka nesaprot, ko saka. Vai arī mākslīgais intelekts kļuvis biedējoši līdzīgs cilvēkam…

Meklēt nākamo soli vai citu jēgu

Vērtīgākais “Patriarha rudens” ieguvums ir iespēja noskatīties studentu darbus, apzinoties, ka kādu dienu šo mākslinieku vīzijas no mazās formas izrādēm vai īsfilmām var tapt par lielformāta notikumiem. Ar šādu domu – lakoniskas refleksijas par diviem trešā kursa režijas studentu iestudējumiem.

Nellijas Spūles skatuves versija lugai “Ei, jūs tur” atspoguļo īso ceļu uz divu salauztu cilvēku vēl īsāku kopīgas laimes brīdi, kad skaidri zināms, ka nāvi nevar apiet. Matīsa Kučinska atveidotā apcietinātā spēlmaņa un Veltas Birzes tēlotās cietuma pavāres, jaunas meitenes Emīlijas saspēle ir trauksmaina, brīžiem – apceres pilna. Viņa ir gatava riskēt, bet viņam vairs nav, ko zaudēt. Atmiņā paliekošs ir telpas izmantojums (skatītāji sēž aplī) un arī gaismu partitūra, kurai mainoties pārvēršas arī spēles laukuma robežas, burtiskajam aplim iegūstot arī metaforiskas aprises.

Pētera Pētersona luga “Mirdzošais un tumši zilais” Ralfa Liepas režijā vēsta par aktieri un režisoru, kurš zaudējis ticību savai mākslinieciskajai būtībai, taču, kad viņa acu priekšā atdzīvojas Viņa, mākslas jēga piedzīvo pārmaiņas. Teātra mākslas saistītos atveido Kristaps Kristers Ozols, Evelīna Priede, Tomass Ralfs Ābolkalns, Elizabete Milta, Agate Marija Bukša, Rūdolfs Sprukulis, Rodrigo Struka. Starp aktieriem spilgtākā (lai gan tēla ziņā – vispazemīgākā) ir Evelīna Priede, kuras veidolā Grīdas mazgātājas trauslums neiegūst vājuma pazīmes. Lugas iestudējums pirms tam tapis tikai vienu reizi un tikai paša autora versijā, tādēļ Ralfa Liepas uzdrīkstēšanās arī manā subjektīvajā skatījumā ir pelnījusi “Patriarha rudens” galveno balvu – Pētera Pētersona petrolejas lampiņu.

Festivāla programmā bija arī filmu skates, šīgada jubilāru – Māras Ķimeles un Mihaila Gruzdova – izrāžu kolāžas, lekcijas un meistarklases, kā arī teātra un laikmetīgās dejas izrādes, apliecinot notikumu daudzveidību un vienmēr pārdomāto iepazīstināšanu ar jaunajiem māksliniekiem. Mēģinot saskatīt sakarības, saprotu, ka man četrpadsmitā “Patriarha rudens” priekšplānā ir bijis teksts, taču klātesošs bijis arī gandarījums, prieks un iedvesma. Un to es arī novēlu festivālam – nezaudēt jauneklīgumu un ļauties spēlei!