Uzvarēt melno čūsku

Pēc pirmizrādes janvārī mani ļoti saintriģēja Jutas Ances Ķirķis publiski paustais, ka Ingas Tropas “Pārcēlāja” ir tāda izrāde, kas kaut ko attiecībās ar teātri (un ne tikai) spēj atjaunot un sadziedēt. Šķiet, labākā reklāma, kādu pēdējā laikā nācies dzirdēt. 

Mākslas darba izraisīta piepildījuma mazuma piegarša kritiķa darbā nav retums, ar to iemācās sadzīvot tāpat kā ar citām rutīnas parādībām, tomēr iespēja piedzīvot kaut ko satricinošu vilina ar retu iespēju pārstartēt uztveri, apjaust empātijas apvāršņus, atbrīvot aizturētas emocijas līdzpārdzīvojuma asarās un apskaidroti doties tālāk. Gaidīt vairāk nekā mēnesi bija vērts. Un joprojām grūti racionāli noformulēt “Pārcēlājas” iedarbību, kas nav ietilpināma ne satura atstāstā, ne formas aprakstā, kas šķiet pārāk plakani piedzīvotā atspoguļošanai.

Personīgo pārdzīvojumu un traumu pārstrādāšana mākslas valodā, pretendējot reizē uz terapiju un eksistenciāli filozofisku vispārinājumu, nav novatoriska, bet allaž drosmīga izvēle, kas ietver retraumatizācijas risku gan māksliniekam, gan potenciālajam skatītājam. Inga Tropa ir iestudējuma dramaturģe, režisore, stāstniece un protagoniste, kura eksistenciālu nāves baiļu un ķermeniskas izdegšanas rezultātā aizrakusies līdz savas apziņas dzīlēm un apzināti ārdījusi laiku pa laikam traucējošos zemapziņas murgus. Tie melnas čūskas izskatā apciemo viņu slimošanas laikā, izraisot liminālus apziņas stāvokļus, pat klīnisko nāvi, kuras ārpusķermeniskajā ceļojumā apziņā ataususi agrā bērnībā piedzīvotā seksuālā vardarbība, vēlāk mēģinājums izlēkt pa logu – traumas kodols un arī bedres dibens, no kura atsperties atveseļošanās virzienā jau diemžēl izdevies tikai mūža otrajā trešdaļā caur notikušā apzināšanos un pieņemšanu, piedošanu un ārstēšanu.

Miršanas un dzimšanas cikliskums, upe un Pārcēlāja – viedā sieva, kas reizē ir Meksikas džungļu namiņā sastapta indiāniete, kura sirdzēju cienā ar vistas buljonu, un Ingas vecvecmāmiņa Berta Aiviekstes krastos saules pielietās bērnu dienās ved stāsta mītiskajā dimensijā, kur iespējams apjaust ķermeņa un zemes dzīves mazumu iepretim laika, telpas, gara un dvēseles bezgalībai tādā kā hologrāfiskajā visumā. “Vēl nav laiks…” skan viņas balss daudzdimensionālās reverberācijās kā atbilde drudža murgos uzglūnošajām nāves bailēm. 

[C]Ingas pašas balss klātienē un ierakstos ir skatītāja ceļvedis iestudējumā, kas šķiet vairāk domāts ausīm, nevis acīm, kaut vai tādēļ, ka tumsa ir klātesoša ne tikai pārnestā, bet arī pavisam tiešā nozīmē.[C2]

Vairāki desmiti skatītāju ir stāstnieces ceļabiedri, nevis, kā ierasts, sēžot krēslos, bet gan guļot saliekamajās gultās, kas ērti papildinātas ar spilvenu un siltu, raupju segu kā kādā meditācijas seansā. Ir visas iespējas atslābināt ikdienas skrējienā vai sēdējienā saspringušo un par apguldīšanu tīri pateicīgo ķermeni, aizvērt acis un ļaut, lai Ingas Tropas intonatīvi niansētais stāstījums, te staigājot pa telpu, te iekārtojoties zem segas ar lukturīti pie grāmatas, ved ceļojumā uz džungļiem Meksikā un sevī. Edgara Raginska veidotā skaņaina ir lakonisks ceļavējš, Kates Krolles telpa ar griestos iekarinātām lielizmēra spoguļu lauskām – laika dimensija, kurā skatītājs var ieraudzīt savu šīszemes veidolu, bet varbūt arī ieskatīties acīs kādai no savām viedajām, pat varbūt nekad nesatiktajām vecvecmāmiņām un apjaust dažādus trauslos attiecību stīgojumus, kas noteikuši mūsu katra pagātni un tagadni. Laura Johansona gaismas, spožiem stariem pāršķeļot telpas tumsu, spēlējoties ar gaismēnām uz telpas tumšajām sienām vai palaižot simtiem rotējošu gaismiņu, kurās materializējas ārpusķermeniskās pieredzes laikā apjaustā paralēlo realitāšu vienlaicīgā iespējamība, piešķir “kosmisku” efektu, ļaujot ikvienam saliekamajā gultā guļošajam iztēloties sevi, dzīvības un nāves upes nestu. Var arī iesnausties – tā var būt gan aizsargreakcija, gan vienkāršs fizisks nogurums, taču bez pašpārmetumiem vai apkārtējo nosodījuma kā citkārt teātrī.

Empātija un rūpes, ar kādām izrādes veidotāji šajā stāstā domājuši par publiku, aizkustina un pārsteidz. “Pārcēlāja” glāstoši ļauj vienkārši būt, neuzmācoties ar reprezentāciju vai prezentāciju, vienlaikus raisot emocionālu līdzpārdzīvojumu, kas top ne vien spēcīgā stāsta, bet arī kolektīvā mākslas pieredzē paradoksālas individuālā pārdzīvojuma telpas saglabāšanas dēļ. Caur šausmu un bezgalīga maiguma kontrastiem izrāde sniedz reti sasniedzamu sazemējuma sajūtu, vēlmi kopā paklusēt un padomāt, nevis jūsmīgi aplaudēt. Mulsi aplausi tikpat mulsi apraujas, jo pēkšņi šķiet, ka tik tuvu bijusī ceļabiedrene gaismā dematerializējusies, ļaujot visiem iet ar mieru un ovācijas paust iekšēji. Ingai Tropai, šķiet, ir izdevies melno čūsku uzvarēt un, gribas domāt, arī pārstartēt kaut ko katrā no izrādes ceļabiedriem. Var tikai novēlēt, lai šādu brīžu Latvijas skatuves mākslās būtu vairāk.