
Skats no LT izrādes "Grimmi" (rež. Elmārs Seņkovs) // Foto – Justīne Grinberga
Lieliski aktieri, dažādi iestudējumi. “Spēlmaņu nakts” skate 2022
Ārvalstu teātra ekspertu viedokļi par “Spēlmaņu nakts” 2022. gada skatē iekļautajām izrādēm
Pēc pandēmijas pārtraukuma šoruden, 9. – 13. novembrī, Latvijā atkal viesojās teātra profesionāļi no tuvākajām kaimiņvalstīm, lai vienā nedēļas nogalē noskatītos daļu no šobrīd Latvijas teātros aktuālajiem iestudējumiem, tostarp “Spēlmaņu nakts” nominantiem LTDS rīkotajā 2022. gada izrāžu skatē.
Lai arī programmā nebija iespējams iekļaut visus sezonas favorītus, četrās dienās septiņi teātra kritiķi un zinātnieki, deviņi režisori un trīs topošie teātra kritiķi dažādās kombinācijās noskatījās gan vairākus balvai nominētus iestudējumus, gan atsevišķus darbus no iepriekšējās – 2020./2021. un pašreizējās – 2022./2023. gada teātra sezonas, tostarp “Mēs, roks, sekss un PSRS” Valmieras Drāmas teātra viesizrādē Brocēnu Kultūras namā, “Lai dzīvo karaliene, vivat!” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, “Naži vistās”, “Svešinieki vilcienā” Nacionālajā teātrī, “Post Scriptum” Jaunajā Rīgas teātrī un “Grimmi” Liepājas teātrī. Kritiķu darba grupa, kurā ietilpa Kauņa Drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs Edgars Klīvis, Tartu Universitātes teātra profesore Anneli Saro, Lietuvas teātra kritiķes Aušra Kaminskaite no portāla Menu Faktūra un Ieva Tumanovičūte no izdevuma “7 meno dieno”, Igaunijas Teātra aģentūras direktore Kirstena Simmo, Varšavas Teātra institūta pētniece un Bidgošas teātra starptautisko attiecību vadītāja Elena Tvorkovska, Vanemuines teātra dramaturgs Svens Karja un teātra kritiķis Andruss Karnaus no laikraksta “Postimees” Rīgā ieradās piektdien, 11. novembrī, tādēļ par daļu no izrādēm vaicājām igauņu dramaturgam Pāvo Pīkam, bet jaunās paaudzes iesaistīšanas nolūkos uzklausījām arī topošās teātra kritiķes Renāti Semaškieni un Kamili Jakimavičūti, kuras teātra zinātni apgūst Edgara Klīvja vadībā Vītauta Dižā Universitātē Kauņā.

“Mēs, roks, sekss un PSRS” (rež. Jānis Znotiņš, Valmieras Drāmas teātris)
Pāvo Pīks (Paavo Piik), dramaturgs, režisors, Igaunija: Galveno lomu tēlotāji Eduards Johansons, Sandis Runge un Klinta Reinholde spēlēja ar neticamu enerģiju. Lieliska dramaturģijas uzbūve, kur pirmajā cēlienā skatītājam ļauts ielūkoties padomju laiku dzīves absurdā un komēdijā, savukārt otrajā izcelta galveno tēlu psiholoģija un tas, kā mēs paši esam atbildīgi par saviem likteņiem neatkarīgi no tā, kurā no pusēm bijuši mūsu vecāki. “Pērkona” dziesmas un koncerta konteksts ir veiksmīgi integrēts iestudējuma struktūrā, lai arī sākotnēji fakts, ka mūzika nāk no skaļruņiem, likās diskutabls, pēc tam aktieri piepildīja šo fonu ar savu enerģiju. Bija lieliski redzēt, ka šī izrāde patīk gan jauniem, gan veciem, gan pilsētas, gan reģionu iedzīvotājiem.
“Lai dzīvo karaliene, vivat!” (rež. Sergejs Golomazovs, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris)
Kirstena Simmo (Kirsten Simmo), kritiķe, Igaunijas Teātra aģentūras direktore: Mani aizrāva abu aktrišu, sevišķi Danas Bjorkas, filigrānais darbs. Iestudējumam piemita stils un to bija interesanti skatīties, tomēr mani visvairāk interesē, kāpēc šis stāsts šobrīd šķita aktuāls režisoram.
Ieva Tumanovičūte (Ieva Tumanovičiutė), kritiķe, izdevums “7 meno dieno”, Lietuva: Jau ilgāku laiku nav bijusi iespēja redzēt, ka aktieri veido tik dzīvus un dramaturģiski piesātinātus tēlus. Savā ziņā lugas un režijas uzstādījuma duālistiskais shematisms – divas karalienes, divas aktrises, divi grima galdiņi, sarkanais un tumši zilais – ļauj aktrisēm Danai Bjorkai un Jekaterinai Frolovai radīt atmiņā paliekošus abu karalieņu portretus. Tie faktiski ir pretmeti. Gandrīz groteski klusā un statiskā Elizabete pieklājīgi un klusā balsī pieņem politiski smagus lēmumus, kas ir pretrunā ar viņas privāto dzīvi un laimi. Savukārt Marija Stjuarte vispirms tiek portretēta kā bērns, ir emocionāla un dzīvespriecīga, dejo un dzied, bet, kad nepieciešamas, var būt īsta karaliene, kas prot pieņemt smagus lēmumus. Viņas ir konkurentes, kuras viena otru apbrīno. Tā ir disciplīna pret vitalitāte, sadursme starp vēlmi un pienākumu. Režisors uzsvēris varas spēļu dinamisko raksturu it kā diezgan konservatīvā formā, tomēr izrāde ir dzīva un tās kvalitāte ir lieliska. Izteiksmīgie un psiholoģiski izstrādātie karalieņu tēli atbild ilgām pēc personāžiem laikmetīgajā teātrī, kurā bieži vien tie pirmie tiek upurēti māksliniecisku eksperimentu un jaunu formu meklējumu vārdā.
Elena Tvorkovska (Elena Tworkowska), Varšavas Teātra institūta pētniece un Bidgošas teātra (Teatr Polski Bydgoszcz) starptautisko attiecību vadītāja, Polija: Krāšņs iestudējums ar skaistiem kostīmiem un izcilām aktrisēm, kuras godam pelnījušas nacionālās balvas nomināciju, bet ko jaunu var pateikt par Mariju Stjuarti? Ja vien tas jau iepriekš nav paredzēts kā divu lielisku aktrišu duelis… Polijā šobrīd Varšavas Nacionālajā teātrī līdzīgu izrādi veido Gžegožs Višņevskis, tāpēc laikam man rodas šāds jautājums.
Anneli Saro, Tartu Universitātes profesore, teātra zinātniece, Igaunija: Dana Bjorka un Jekaterina Frolova ir ļoti harizmātiskas aktrises. Citādi iestudējums nešķiet tik interesants, jo stāsts ir labi zināms.

“Naži vistās” (rež. Inga Tropa, Latvijas Nacionālais teātris)
Kamile Jakimavičūte (Kamilė Jakimavičiutė), kritiķe, Vītauta Dižā Universitātes teātra zinātnes studente, Lietuva: Dažas intīmas ainas vērot bija mazliet neērti. Pēc izrādes noskatīšanās sapratu, ka tās nav jaunās jūtas, kas palīdzēja sievietei atbrīvoties no tirāna, bet tas, ka viņa iemācījās rakstīt un paust savas jūtas rakstiski. Lai gan luga ir labi zināms pasaules bestsellers, man patika, ka iestudējums bija adaptēts latviskā vidē ar mūzikas palīdzību. Nedaudz pietrūka dramatiskas spriedzes, kas noturētu uzmanību līdz pašām beigām.
Renāte Semaškiene (Renate Semaškienė), kritiķe, Vītauta Dižā Universitātes teātra zinātnes studente, Lietuva:
Agneses Budovskas, Gundara Grasberga un Ivara Kļavinska titāniskie aktierdarbi raisīja spēcīgu kairinājumu skatītāja somatiskajai empātijai. Bija interesanti skatīties, kā viņi kustas, pauž seksuālu iekāri, skumjas, prieku, klausās savās un cits cita balsīs un pat elpošanā, radīja fiziskas baiļu, laimes vai skumju izjūtas. Aktiera instruments ir viņa ķermenis, ieskaitot balsi, pozas, skatienu, muskuļus, seju, rokas. Ingas Tropas veidotajā izrādē “ Naži vistās“ tas viss tiek izmantots ļoti veiksmīgi – aktieru balsis ir kā masāža ausīm, bet viņu elpošana maina publikas elpošanu.
Pāvo Pīks (Paavo Piik), dramaturgs, režisors, Igaunija:
Zemapziņa uzlikta uz skatuves – aktieri ar savām vajadzībām un vēlmēm, scenogrāfija un tautas mūzika. Man mūzikas izmantojums likās mazliet pārspīlēts, trūka arī dinamikas, katram aktierim vairāk darbojoties par sevi, nevis reaģējot uz partneru impulsiem. Taču kopējais iestudējuma iespaids ir ļoti ķermenisks – it kā kāds būtu ierāpies manā ādā, nokļuvis tik tuvu, ka kļūst jau pat mazliet neērti.

“Svešinieki vilcienā” (rež. Vladislavs Nastavševs, Latvijas Nacionālais teātris)
Anneli Saro, Tartu Universitātes profesore, teātra zinātniece, Igaunija: Es šo izrādi jau biju redzējusi videoierakstā iepriekšējā Latvijas teātra skatē pagājušajā rudenī, bet ļoti gribēju redzēt arī klātienē. Film noir stilā veidotais iestudējums ir viens no stilīgākajiem, kādu vispār esmu savā dzīvē redzējusi. Ļoti iespaidīgi, kā radošā komanda panākusi filmas sajūtu faktiski uz plikiem skatuves dēļiem. Vienā līmenī iestudējums ir detektīvs, otrā – psiholoģiska drāma, bet trešajā – radoša darba pētniecība. Dažādas auditorijas var izbaudīt šos dažādos līmeņus, un tas ir brīnišķīgi!
Ieva Tumanovičūte (Ieva Tumanovičiutė), kritiķe, izdevums “7 meno dieno”, Lietuva: Daigas Kažociņas pretrunīgas Patrīcijas Haismitas tēls ir iespaidīgākais un atmiņā paliekošākais iestudējuma personāžs, var redzēt, ka aktrise īpaši izbauda šo lomu. Viņa klabina rakstāmmašīnu, nepārtraukti smēķē un vēro savus varoņus bez mazākās līdzjūtības. Patiesībā rakstnieces reakcijas uz radītājiem tēliem ir daudz interesantākas par abu svešinieku stāstu. Kungu tēli ar uzvalkiem uz kailas miesas un basām kājām atgādina Beketa “Gaidot Godo”. Režisors meistarīgi savijis romāna saturu, filmu un autores biogrāfiju, iestudējums ir estētiski perfekts un noslīpēts, katra detaļa ir pārdomāta un vietā.
Kirstena Simmo (Kirsten Simmo), kritiķe, Igaunijas Teātra aģentūras direktore: Šis iestudējums no šogad redzētajiem ir mans favorīts, sevišķi pirmais cēliens – meistarīgi veidots un ar skaidru ritmu. Lieliska ideja romāna autori parādīt uz skatuves un iekļaut stāstā seksuālās orientācijas problemātiku. Otrais cēliens nebija tik spilgts kā pirmais, tomēr kopumā “Svešinieki vilcienā” ir īsts miestardarbs – vienlaikus intensīvs un aizraujošs

“Post Scriptum” (rež. Alvis Hermanis, JRT)
Ieva Tumanovičūte (Ieva Tumanovičiutė), kritiķe, izdevums “7 meno dieno”, Lietuva: Alvis Hermanis intelektuāli un emocionāli piesātinātajā iestudējumā “Post Scriptum” pēta ļaunumu dažādos līmeņos. Aktrise Čulpana Hamatova meistarīgi ved caur kopā savītajiem stāstiem no Dostojevska “Velnu” cenzētās nodaļas, skolotājas piedzīvojumiem ķīlnieku krīzē Maskavā un liek uzdot jautājums par sirdsapziņu gan individuālā, gan kolektīvā, gan politiskā līmenī. Stavrogins nožēlo grēkus par šausmīgu noziegumu, kādus šodien pastrādā krievu zaldāti Ukrainā. Jautājums – klusēt vai nožēlot – tiek adresēts nācijai, kura principā neatzīst savus pagātnes noziegumus un turpina tādā pašā garā mūsdienās. Šī kompaktā izrāde apsūdz sabiedrību, kurā savu pilsoņu dzīvībai nav nekādas vērtības. Un šausmīgākais ir tas, ka šādas sabiedrības atlikušie pilsoņi ar sirdsapziņu norokas savos dzīvokļos un tiek pārvērsti par upuriem.
Pāvo Pīks (Paavo Piik), dramaturgs, režisors, Igaunija: Meistarīga un tīra režija. Arvo Perta partitūras izmantojums Igaunijā tiktu uzskatīts par pārspīlējumu, bet Latvijā tas droši vien tā nav. Abu stāstu kombinācija racionāli nepārliecina, bet emocionāli ir ļoti iedarbīga. Beigas ir baismīgas un reizē aizkustinošas. Ļoti niansēta Čulpanas Hamatovas aktierspēle.
Kirstena Simmo (Kirsten Simmo), kritiķe, Igaunijas Teātra aģentūras direktore: Čulpana Hamatova ir brīnišķīga aktrise. Esmu redzējusi viņu izrādē “Gorbačovs”, tāpēc tas nebija pārsteigums, tomēr ļoti izbaudīju viņas sniegumu arī šajā iestudējumā. Vienkārši, minimālistiski, patiesi un autentiski. Tomēr iestudējuma saturs manā ieskatā ir pārāk manipulatīvs.
Renāte Semaškiene (Renate Semaškienė), kritiķe, Vītauta Dižā Universitātes teātra zinātnes studente, Lietuva: Čulpana Hamatova šajā izrādē reizē spēlē varmāku un upuri, veidojot dažādus tēlus un transformējot pagātnes sociālās enerģijas šodienas skatuves realitātē. Fināla epizode dūmos bija ļoti spēcīgs moments, tāpat kā aicinājums pēc izrādes neaplaudēt, pārdomājot vēstījumu, kādu aktrise nule pārraidījusi zālei. Antonēns Arto ir runājis par “teātri mēra laikā, kas atrisina konfliktus, atlaiž varas pārstāvjus un dod jaunas iespējas, taču. ja tās tiek dotas tumšajiem spēkiem, tad tā vairs nav ne mēra, ne teātra vaina.” Alvis Hermanis meistarīgi portretē pagātni un modina skatītājus apjaust notiekošo, nebūt naiviem un vienaldzīgiem, jo ir acīmredzams, ka pagātne definē tagadni.
Elena Tvorkovska (Elena Tworkowska), Varšavas Teātra Institūta pētniece un Bidgošas teātra (Teatr Polski Bydgoszcz) starptautisko attiecību vadītāja, Polija: Mākslinieciski ļoti profesionāla izrāde, taču ietverto nozīmju ziņā pretrunīga. Kombinējot Dostojevski ar Bikovu un Nord Ost stāstu, it kā veidojas “mistiskās krievu dvēseles” un traģiskās dzīves Krievijā portretējums. Tomēr galu galā tas ir visai manipulatīvs gājiens, kas attaisno upura statusu.
Anneli Saro, Tartu Universitātes profesore, teātra zinātniece, Igaunija: Labākais šajā izrādē ir Čulpanas Hamatovas aktierdarbs. Taču pats iestudējums formas un satura ziņā gan emocionāli, gan intelektuāli šķiet kontroversiāls tieši izvēlēto tēmu un kolāžas tipa kompozīcijas dēļ.
Kamile Jakimavičūte (Kamilė Jakimavičiutė), kritiķe, Vītauta Dižā Universitātes teātra zinātnes studente, Lietuva: “Post Scriptum” mani burtiski šokēja. Es joprojām nevaru tikt tam pāri. Sākumā biju ļoti skeptiska tādēļ, ka Alvis Hermanis vēl pavisam nesen veidoja teātra izrādes Krievijā, un tas acīmredzot ietekmēja manu attieksmi. Pirmā daļa sākumā garlaikoja, otrajā daļā sevi sāka attaisnot scenogrāfija ar dzīvokļa interjeru un televizoru, taču visvairāk aizkustināja emocionālais personīgais stāsts par Čulpanas Hamatovas atveidotās varones piedzīvoto ķīlnieku krīzes laikā. Dūmu palaišana finālā meistarīgi palielināja auditorijas empātijas līmeni, un aicinājums atturēties no aplausiem ļāva ikvienam palikt nopietnam un padomāt par Krievijā notiekošo. Es, kas neesmu dzīvojusi PSRS, principā nevēlos klausīties par Krievijas radītajām traumām, negribu redzēt šādus dzīvokļus un klausīties tādos stāstos, tāpēc mana apziņa šādus iestudējumus vienkārši bloķē. Jā, ir svarīgi pacelt šo problemātiku diskusijas līmenī ar teātra palīdzību, taču meklējot jaunas formas mākslā. Izrāde izraisa daudz jautājumu, tāpēc to atcerēšos vēl ilgi.

“Grimmi” (rež. Elmārs Seņkovs, Liepājas teātris)
Elena Tvorkovska (Elena Tworkowska), Varšavas Teātra Institūta pētniece un Bidgošas teātra (Teatr Polski Bydgoszcz) starptautisko attiecību vadītāja, Polija: Visatšķirīgākā no redzētajām izrādēm, uz robežas starp absurdu un labu gaumi, brīžiem šo robežu arī šķērsojot. Taču to ir vērts redzēt, jo savā ziņā tā ir kā atgriešanās 90. gados – mūsdienās vairs šādu estētiku uz skatuves nav iespējams bieži ieraudzīt. Īpašu sirreālu specefektu izrādes noskaņai radīja stiprā migla Liepājā.
Kirstena Simmo (Kirsten Simmo), kritiķe, Igaunijas Teātra aģentūras direktore: Sākumā neticēju savām acīm, ka kaut kas tik dīvains ir iespējams uz reģiona teātra lielās skatuves. Kad beidzot atkodēju ideju, man palika bail, ka drīz kļūs garlaicīgi. Tomēr tā nenotika, un par to es ļoti priecājos. Tas bija izklaidējoši un interesanti no sākuma līdz beigām. Otrais cēliens bija īpaši lielisks – sevišķi itāliskā [Agneses Jēkabsones] ragana! Absurds un savādums ļoti radošā un asprātīgā interpretācijā. Vai tur bija jāmeklē kaut kāda dziļā nozīme? To gan man neizdevās atšifrēt.
Ieva Tumanovičūte (Ieva Tumanovičiutė), kritiķe, izdevums “7 meno dieno”, Lietuva: Elmāra Seņkova iestudējums pēta ļaunuma un mīlestības trūkuma problemātiku ar groteskas, parodijas un trash stila starpniecību, kombinējot savstarpēji it kā neatbilstošus elementus. Vizuālais tēls ir psihodēlisks, pilns rupja, bērnišķīga un ļoti melna humora. Šī ir viena no tām izrādēm, kas ar katru minūti kļūst labāka. Sākumā ir grūti visu uztvert, jo aktieri runā nevalodā, skan dzīvā mūzika, kopējais iespaids balansē uz kiča robežas. Taču, kad aptverti spēles noteikumi, kļūst jautri un viss notiekošais iegūst jēgu. Jāatzīmē izrādes izturētais stils un lieliskais fināls, kad kļūst skaidrs, ka pat vardarbīgākās pasakas ir cieši saistītas ar mūsdienu cilvēka eksistenciālajām problēmām.
Anneli Saro, Tartu Universitātes profesore, teātra zinātniece, Igaunija: Elmāra Seņkova “Grimmi” Liepājas teātri man atgādināja par igauņu režisoru Mati Untu (Mati Unt), kurš 90. gados praktizēja postmodernu taktiku teātrī un literatūrā, un igauņu skatītāji vai nu bija pilnīgā sajūsmā par šiem darbiem, vai arī tie viņiem vienkārši riebās. Es piederēju pie pirmajiem. Tāpēc man “Grimmi” šķita stilīgs un nerātns iestudējumus, un Liepājas publika ir pārsteidzoši toleranta – Igaunijā Mati Unta izrādēs bieži vien daļa publikas pēc starpbrīža neatgriezās zālē. Taču man no sirds patika šī izrāde un režisora uzdrīkstēšanās, es viņam piešķirtu specbalvu!
Viedokļus apkopoja un no angļu valodas tulkoja Lauma Mellēna-Bartkeviča

Ieteikt


