Stāsti par mammām un viņu lomām, bet ne tikai

Ironija un pašironija par vecā un jaunā teātra štampiem un pretenciozitāti, kas caurvij izrādi, ir neapšaubāma iestudējuma pievienotā vērtība. 

 

Ģertrūdes ielas teātrī tapis iestudējums “Stiklotā svētnīca”, ko radījušas dramaturģe Anete Konste un režisore Marta Elīna Martinsone. Uzvedumu radošā grupa sākusi veidot jau 2020. gadā sadarbībā ar “Willa teātri”, taču pandēmijas dēļ tas ticis iesaldēts, pārcēlies uz Ģertrūdes ielas teātri un pirmizrādi piedzīvo tikai šoruden.

Viljamss kā impulss

Tenesija Viljamsa 1944. gadā sarakstītā luga “Stikla zvērnīca”, kas gandrīz nepazīstamo autoru padarīja slavenu un tiek spēlēta joprojām, izrādes veidotājiem ir kalpojusi tikai kā radošs impulss un atspēriena punkts. Un labi, ka tā, jo nav, nav ne amerikāņu rakstnieks, ne šī luga, pār kuru (un tās iestudējumiem) nolijis bagātīgs dažnedažādu nomināciju un balvu lietus, nekāda svētā govs, ko nedrīkst ne aizskart, ne tai asti paraustīt. Jo – ko gan tas mums dotu, ja kāds pēkšņi sadomātu cīkstēties ar tādu šīs lugas interpretētāju kā Džona Gilguda (John Gielgud, iestudējis teātrī), Pola Ņūmena (Paul Newman, veidojis adaptāciju kino), Džona Malkoviča (John Malkovich, spēlējis Tomu) vai Džesikas Langes (Jessica Lange, atveidojusi Amandu) ēnām? Šovasar luga iestudēta arī Jorkas hercoga teātrī (The Duke of York’s Theatre) Londonā, kas liecina par tās nezūdošo aktualitāti.

Lai gan šī luga ir vispersoniskākais Tenesija Viljamsa darbs un atspoguļo viņa sarežģītās, sāpīgās attiecības ar māti, trauslās Lauras tēlā ierakstot ne tik vien rakstnieka māsas Rozas, bet arī viņa paša introverto raksturu un kompleksus, tai ir izdevies precīzi fiksēt tādas ikdienišķās esības, identitātes meklējumu un attiecību problēmas, kas ir dzīvas un risināmas joprojām. Marta Elīna Martinsone un Anete Konste uz šī pamata ir radījušas savu teātra tekstu, kas centrēts uz mātes un meitas attiecībām, mātes centieniem nodrošināt meitai laimīgu un labklājīgu dzīvi (protams, viņas izpratnē) un meitas centieniem pašrealizēties un dzīvot šo dzīvi pēc pašas prāta. Izrāde ir strukturēta pēc principa “teātris teātrī”, ļaujot skatītājam ielūkoties kāda neatkarīga teātra ikdienā, kad tiek mēģināta Viljamsa luga. Režisors ir pazudis, viņa lomu ir spiesta uzņemties Antas Aizupes atveidotā topošās izrādes māksliniece, un šajā distresa piesātinātajā situācijā pamazām atklājas visu četru izrādes veidotāju problemātiskās attiecības gan ar viņu mammām, gan ar citiem līdzcilvēkiem, gan pašiem ar sevi.

Izrādes sākumā, kad scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ievas Kauliņas iekārtotajā spēltelpā skan Māra Butlera jutīgā mūzika un pustumsā telpas dziļumā kā visu redzošā acs iegaismojas vientuļa kvēlspuldze (gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko), Aizupes varone ar saviem tekstiem tieši vēršas pie skatītājiem, piesakot interaktīvas izrādes formu. Taču šis paņēmiens konsekventi netiek turpināts visā izrādes gaitā, tikai retumis pie tā atgriežoties. Galds, pie kura mēģinājumu laikā sēž izrādes varoņi, ir iebīdīts spēles telpas attālākajā plānā. Smēķētava ar galdiņu, virs kura iekārta telefona klausule, pa kuru ar režisoru izmisīgi mēģina sazināties Aizupes varone, atrodas jau tuvāk, spēles telpas vidējā segmentā pa labi, ļaujot vērot smēķējošos un nesmēķējošos aktierus. Un tikai dažās epizodēs, kā pēdējā muzikālajā numurā, kas stilizētā, rotaļīgā formā atklāj arī abu aktrišu – gan Antas Aizupes, gan Ineses Pudžas varones nebūt ne harmoniskās izjūtas, mums ļauts ielūkoties aktieru tuvplānos. Tādējādi veidojas atsvešinātības – distancētības nogriežņi: tālākais teātra/ profesionālais plāns (jeb svētnīcas metafora?), kurā teātra radītāji norobežojas no traucējošās ikdienas jeb profānā plāna kā Viljamsa Laura savā stikla zvēriņu pasaulē vai Toms – rakstīšanā, tad vidējais plāns, kurā jau vairāk atklājas varoņu iekšējās domas un jūtas, sāpes un problēmas, un visbeidzot – tuvplāns, kas tiek izmantots salīdzinoši minimāli, it kā akcentējot atziņu, ka varoņu iekšiņā nav iespējams tik viegli ielūkoties. Acīmredzot režisorei un scenogrāfei šāds spēltelpas izkārtojums bijis konceptuāls, taču tad, kad ainas risinās pie galda un no aktieru runātā katru desmito vārdu nav iespējams sadzirdēt (jo, kā jau modernā mūsdienu teātrī, skaidra, decenta runa te, visdrīzāk, tiek uzskatīta par atmirstošu vecā teātra piedēkli), šāda darbības ligzdu un mizanscēnu izvēle vairs neliekas mērķtiecīga. Izrādes laikā vairākkārt gribējās iesaukties: “Vai, lūdzu, nevarētu to galdiņu tuvāk…?” Nebļausi taču: “Vai jūs, lūdzu, nevarētu runāt skaidrāk un skaļāk, nevis nomurmulēt teikuma beigas sev zem deguna?”… Paldies Dievam, visi nemurmulēja, un lielāko daļu teksta varēja dzirdēt.

Aktieru personības valdzinājums

Ironija un pašironija par vecā un jaunā teātra štampiem un pretenciozitāti, kas caurvij izrādi, ir neapšaubāma šī iestudējuma pievienotā vērtība. Līdz ar to tēma par mammas nozīmi un lomu ikkatra cilvēka dzīvē brīžiem atkāpjas un aizplūst perifērijā, dodot vietu varoņu šībrīža pašsajūtai un situācijai, ko, protams, būtiski ietekmējušas attiecības ģimenē bērnībā. Mani allaž ir saistījis senais ebreju teiciens, ka Dievs nevarēja būt visur, un tieši tādēļ Viņš radīja mātes. Jo viss mūsu dzīvē plūst un mainās – gan panākumi un slava, gan vīrieši, draugi, mīļākie u. tml. –, taču māte un bērni paliek, un tur slēpjas gan mūsu dzīves jēga, gan vērtība. Par šo jēgu un vērtību ir arī izrāde, tomēr tā pieskaras galvenokārt mātes – bērnu attiecību problemātiskajiem aspektiem, atgādinot, ka māte var būt gan svētība, gan kļūda. Kā patvaļīgā un histēriskā Tenesija Viljamsa māte, kā Amanda viņa lugā, kas savu nerealizēto aktrises karjeru izdzīvo, spēlējot vairākas lomas dzīvē un valdonīgi režisējot savu bērnu dzīves, kā tik dažādās, gan karsti mīlētās, gan nīstās un atgrūstās mātes mūsu visu dzīvēs, kad patvērumu un mierinājumu mēs meklējam un rodam visbiežāk pie svešiniekiem, ne pašu mammām, kuras mūs tik bieži kaitina un kuras tik bieži nespēj izkāpt no savu ierasto priekšstatu rāmjiem.

Katrs no izrādes varoņiem kādā brīdī atveras stāstā par savu mammu, kā, piemēram, Daigas Kažociņas hiperjūtīgā varone, atklājot gan bērnības traumas un kompleksus, gan šodienas problēmas, kad viņa pati tagad ir norūpējušās mammas lomā, gan nespēju veidot harmoniskas attiecības – kā Edgara Samīša varoņa gadījumā, gan attiecību krīzi, u. tml. Teksts, arī mammas vai meitas teksts, ir ar asprātīgu vieglumu sadalīts vairākiem aktieriem, un mammas pamācības un dzīves moto Inese Pudža pat izdejo un izdzied elegantā bērnišķībā (horeogrāfe Katrīna Albuže), ko izceļ mākslinieces Ievas Kauliņas trāpīgie kostīmu akcenti. Pudžas kopā ar Aizupi izdejotais un izdziedātais duets apliecina, ka režisore mierīgi varētu ķerties klāt pie viņu interesējošās muzikālu izrāžu/ mūziklu iestudēšanas: perfekts aktieriskais potenciāls tam ir arī dramatiskā teātra aktieru vidū.

Kolorītā aktieru ansambļa buķete un viņu personību pienesums veido izrādes lielāko vērtību. Ar neatslābstošu interesi var sekot Antai Aizupei, kura neuzticīgā režisora pamestās kolēģes (un mīļotās) lomā valdzina gan ar nobriedušu meistarību, izkoptu runu un izteiksmīgu ķermeņa valodu, gan ar personības spēku un pievilcību. Lai gan viņu varonēm atvēlēts mazāk laika un vietas izpausties, savu spēju un talanta daudzveidību apliecina Inese Pudža un Daiga Kažociņa; precīzi darbojas Edgars Samītis.

Quo vadis, jaukās, talantīgās, drosmīgās un jaukie, talantīgie, drosmīgie? Neizstāstītu stāstu ne tikai par mammām, bet arī par tētiem, brāļiem un māsām vēl ir gana daudz.