Izplēst sev lemto laimes tiesu

Liepājas teātra jauniestudējums “Līnenas skaistumkaraliene” ir nopietna, labi nostrādāta izrāde par dzīves sūrumu, par galvenās varones nespēju izlauzties no ierastā ritējuma, par realitāti, kas iznīcina jebkādas ilūzijas.

Izrādē “Līnenas skaistumkaraliene” visprms mūs uzrunā Mārtiņa Vilkārša izveidotā spēles telpa – pelēkas, aplupušas sienas aptver visu laukumu, kas visdrīzāk rāda kaut ko primitīvai virtuvei līdzīgu, durvis dibenplānā, otras turpat pie ieejas – pa labi no skatītājiem. Māja kādā Īrijas pilsētelē, kurā dzīvo Morīna un viņas māte Mega, atgādina noslēgtu pasauli, taču tikpat labi tā pa nedrošo durvju spraugām ir pakļauta visiem vējiem. Itin labi varam iztēloties, ka miteklis atrodas ciemata nomalē, līdz tam jākāpj augstā kalnā. Nomaļa vieta, dubļi, vientulīga apkārtne, bezcerības klātbūtne… Šai precīzi iecerētajā un tikpat precīzi īstenotajā vidē jau pirms darbības sākuma uztveram iestudējumā tik būtisko bezcerības motīvu.

[C]Mārtiņa Vikārša scenogrāfija un Mārtiņa Feldmaņa gaismu partitūra nostrādā, vēl pirms sākas lugas personāža attiecību spēle.[C2]

Divu cēlienu garumā teātra programmiņa piedāvā “skumju komēdiju”, lai gan šis vādu svienojums nebūt neraksturo notiekošā būtību. Pārāk optimistiski tam, ko redzam darbības gaitā. Taču tikat iespējama arī tāda kā tīša skatītāja maldināšana, lai nenobaidītu uzreiz. Lugā un izrādē ir tik daudz nežēlīga rūgtuma, pat atklāta cinisma, ka skumjām te nemaz nav vietas. Un par komēdiju, kā zināms, arī ir tik daudz pretrunīgu priekšstatu. Šinī gadījumā gan lugā, gan izrādē ir komikas elementi dialogos un personu domāšanas veidā, bet notikumus kopumā par komēdiju var dēvēt tikai rūdīts ciniķis.

Vienveidīga un apnicīga šai namā rit Morīnas un viņas mātes Megas ikdiena. Neko tālāk par dienišķo iztiku un dabisko vajadzību kārtošanu rūpes nesniedzas. Meita aprūpē slimo un nespēcīgo māti, dara to bez prieka, neslēpjot apnicību, kas vientuļo sievieti pārvērtusi nežēlīgā, asi dzēlīgā būtnē. Ineses Kučinskas Morīnas iekšējā dzīve it tikpat bezcerīga, cik viņas apkārtne. Ir pienākums pret nevarīgo un brīžam nesakarīgo māti, ir vienmuļi ikdienas soļi, un brīžam, vientulībā krāti, izlaužas asi pārmetumi, lamas. Tā vien šķiet, māti tie pārāk neskar, jo Mega, ko, pašaizliedzīgi maskējies, tēlo Mārtiņš Kalita, tik tiešām ir briesmone. Monstroza būtne, kas eksistē savā ierastā ritumā, strebj mūžīgās zupiņas vai ķemmē savas balto matu lēkšķes. Savalkātais naktskrekls un nenosakāma vecuma rītasvārks kopā ar rūpīgi veidoto sejas masku, protams, aizsedz aktiera dabisko pievilcību un rada visai baisu priekšstatu par māti kā nepārprotamu iemeslu meitas nelaimīgajam liktenim.

Režisora izvēle mātes Megas lomu uzticēt aktierim tomēr vērtējama pretrunīgi. Nav šaubu, ka Mārtiņš Kalita teicami iemiesojas šai neparastajā uzdevumā, tomēr tā ir solo spēle, pietrūkst kaut dažu attiecību akcentu, īpaši pirmajā cēlienā, kad sāk rotēt darbības ritms, abām sievietēm darbojoties bez redzamas un jūtamas saskares. Otrā cēliena darbībā ieraugām, ka šī šķietami nesaprātīgā būtne tāda nemaz nav, jo itin labi apzinās iespēju pazaudēt meitas aizgādību un tāpēc sadedzina Morīnai adresētu kaimiņa Pato vēstuli, kas aicina doties prom no bezcerīgās Golvejas. Tomēr mātes un meitas savstarpējā eksistencē slēpjas iespējas abu attiecībās atklāt vēl kādas nianses.

Dž. Dž. Džilindžera izrāde ir par cilvēka nespēju izlauzties no savas apkārtnes, no savas čaulas, par traģikomisku nespēju dzīvot cienīgu un pilnvērtīgu dzīvi. Ārējie apstākļi, paša priekšstati, provinciālās sabiedrības vērtējums – ir tik daudz iemeslu neizdarīt liktenīgas izvēles, pārvarēt nejaušību lāstu, dzīvot ar pilnu krūti…

Šo izrādes ideju ar milzu ārējo un iekšējo spēku apvienojumu iemieso Ineses Kučinskas Morīna, nospēlējot gan raupjo un iekšēji aizlauzto būtni, gan to, kas visiem spēkiem turas pie cerības izplēst sev lemto laimes tiesu, kad sapņos un ilgās, ignorējot reālās situācijas aprises, sirds kliedz pēc mīlestības un laimes, bet prāts nespēj apjēgt, ka viss jau zaudēts. Milzu emocionālā amplitūda vienā lomā un aktieriska ekvilibristika, vedot skatītāju sev līdzi pa visiem dvēseles labirintiem.

[C]Tas ir vērienīgs un kaislīgs aktrises darbs, šīs izrādes lielākais pievilkšanas spēks.[C2]

Jāpiebilst, ka zīmīgu raksturojumu stūrainajam un mazrunīgajam Pato devis Kaspars Gods. Viņa vēstule, kas sūtīta Morīnai un ko aktieris lasa otrā cēliena sākumā, atklāj šo varoni – godīgu, lēnīgu un apdomīgu. Viņa brāļa Reja lomā Artūrs Irbe iemieso tipisku provinciālu jaunekli.

Mārtina Makdonas lugas Latvijā uzvestas, sākot ar 2005. gadu, kad Dailes teātrī Jans Villems van den Boss iestudēja “Spilvencilvēku”. “Līnenas skaistumkaralieni” savulaik (2007) Dailē iestudēja Mihails Gruzdovs, un šajā versijā četru tēlu ansamblī spēcīgākā bija Ilzes Vazdikas Mega.

Liepājas teātra jauniestudējums, kas sezonas beigās piedzīvoja tikai divas izrādes, ir nopietna, labi nostrādāta izrāde par dzīves sūrumu, par galvenās varones nespēju izlauzties no ierastā ritējuma, par realitāti, kas iznīcina jebkādas ilūzijas. Šai ziņā var piekrist kolēģes Līgas Ulbertes izteikumam, ka kopā ar 2021. gadā Valmieras teātrī iestudēto Treisija Letsa drāmu “Osedžas zeme” “Līnenas skaistumkaraliene” Džilindžera darbā veido nosacītu diloģiju. Ar nopietnu pievēršanos dramatiskai problemātikai un tās skarbu, nežēlīgu, bet patiesu un pretrunīgu atveidu skatuves valodā.