Runāt par sāpīgo

Apstākļos, kad mūsu durvju priekšā notiek karš, daudz kas no tā, kas agrāk ikdienā nodarbināja un satrauca, šķiet otršķirīgs.

Arī uz kultūras norisēm un to aktualitāti skats zināmā veidā mainās. Priekšplānā izvirzās eksistenciālie jautājumi –  dzīvība, nāve, patiesība, gods. Šīs tēmas pēta arī režisore Ināra Slucka savā jaunākajā Nacionālā teātra iestudējumā “Sievietes daļas”, kur antīkās traģēdijas vērta trauma risinās gan ne veselu tautu, bet atsevišķu cilvēku dzīvē, tomēr ir ne mazāk sāpīga. Inārai Sluckai nenoliedzami piemīt savs režijas rokraksts. Uz dažādu ārvalstu un latviešu literāro materiālu bāzes, kā ungāru dramaturģes, scenāristes un aktrises Katas Vēberes “Sievietes daļās”, Regīnas Ezeras “Akā”, Federiko Garsijas Lorkas “Tukšajā ziedā (“Jermā”)”, Harolda Pintera “Nodevībā” un citos darbos, viņa galveno uzmanību pievērš sievietes būtībai un garīgajai pašizjūtai, ar režisores – sievietes asredzību uztaustot šīs būtības daudzveidīgās, dažbrīd diametrāli pretējās šķautnes. Viņas iestudējumi pārliecina ar mierīgu pašcieņu, vērīgu iedziļināšanos un nevairīšanos no sarežģītiem, sensitīviem jautājumiem, uz kuriem bieži nav skaidru atbilžu. Literārā materiāla izvēlē jūtama režisores iekšējā vajadzība runāt par būtisko, un piesaista sarunas neviltotā, uzticību raisošā intonācija. Neatkarīgi no izvēlētās formas – vai tas būtu kinematogrāfisks askētisms, eklektisms vai psiholoģisms, tās ir garīgi aktīvas un aktuālas izrādes, kurās ir saistoši sekot (jo īpaši sieviešu auditorijai), kā izrādes telpā iemiesojas jautājumu – atbilžu cēloņsakarību ķēde.

Sievietes dažādās sociālās lomas Ināra Slucka analizē daudzos savos iestudējumos, mainot redzespunktus, akcentus un skatuves valodu. Tā šīs sezonas sākumā iestudētajā Harolda Pintera “Nodevībā” Nacionālā teātra Aktieru zālē, kur aktierus no publikas atdala pavisam neliels attālums, režisore, izmantojot kaleidoskopisku epizožu montāžu, veidojusi psihoanalītisku cilvēka pārvērtību hroniku. Tā balstās retrospektīvā sievietes un divu vīriešu attiecību trijstūra veidošanās un sabrukuma iemeslu izmeklēšanā, kam iestudējuma veidotāji seko ar detektīva vērību. Režisore neaizraujas ar dažādiem trikiem, bet spēles laukumā nekas nenotiek tāpat vien, un ikviens aktieru žests ir ar nozīmi. Atšķirīgā veidā šīm tēmām piekļaujas vēl viens Ināras Sluckas šīs sezonas iestudējums Nacionālajā teātrī – Garsona Kanina “Dzimusi vakardien”, kurā jaunas sievietes “pieaugšanas stāsts” – savdabīgs iniciācijas rituāls tiek skatīts ironiski komiskā rakursā, izveidojot mūsdienīgu “Pigmaliona” jeb “Manas skaistās lēdijas” versiju.

Katas Vēberes 2018. gadā sarakstītajai lugai “Sievietes daļas”, kas divus gadus vēlāk pārtapusi filmā Pieces of a Woman un kuru latviskojusi tulkotāja Ingmāra Balode, pamatā ir autores personiskā ģimenes drāma – bērna zaudējums dzemdībās. Kā teicis viņas dzīvesbiedrs režisors Kornēls Mundruco, viņi vēlējušies ar skatītājiem dalīties savā traumatiskajā pieredzē, ticot, ka māksla var būt labākās zāles pret sāpēm. Lugas struktūra veidota tādējādi, ka galvenais traģiskais notikums kulminē izrādes pirmajās četrdesmit minūtēs un tam kā katalizatoram seko pārējo norišu virkne. Izrādes pirmais cēliens, kurā izvērsts dzemdību skats, risinās ar absolūti lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem kinematogrāfiskā tuvplānu intensitātē. Frontālā mizanscēnā skatuves priekšplānā novietotajos krēslos sasēdušies Lauras Siliņas Maja, Jāņa Āmaņa Majas vīrs Larss, Ievas Aniņas teicēja, čelliste Dace Zālīte-Zilberte, drīz viņiem pievienojas arī Janas Ļisovas vecmāte Eva. To, kas šeit notiek, izstāsta teicēja, galvenajiem varoņiem atstājot tikai atsevišķas aprautas frāzes. Nekādu aktīvu ārēju darbību, ilustratīvisma vai naturālisma, rekvizītu, izņemot sarullēto mēteli Majas klēpī, kas liek nojaust par gaidāmo bērnu. Vienīgi aktieru saspringtie ķermeņi kā instruments, minimāli žesti, telpu modelējošās Oskara Pauliņa gaismēnas un komponista Edgara Mākena sacerētā čella drudžaini vibrējošā melodija, kas personificē Majas galējo izjūtu gammu.

[C]Izrādes veidotāji, pateicoties skatuves valodas precizitātei, spēles laukumā rada blīvu, nokaitētu gaisotni un panāk jaudīgu līdzpārdzīvojumu.[C2]

Īpaši izceļama Lauras Siliņas Majas un Janas Ļisovas Evas jūtīgā saspēle, aktrišu līdz smalkākajai detaļai izstrādātais eksistences veids. Maja ir cīnītāja, un dzīves smagākās cīņas acīmredzot radusi izcīnīt vienatnē. Iespējams, tāpēc viņa kategoriski atsakās no vecmātes un vīra rosinātās došanās uz slimnīcu kritiskajā brīdī, kur, iespējams, jaundzimušo būtu iespējams glābt, bet paļaujas vienīgi uz sevi.

Savukārt otrais cēliens, kad Majas bērnības mājā uz pusdienām sapulcējas radi, veidots tradicionālā psiholoģisma stilistikā. Scenogrāfes Marijas Ulmanes ar sadzīvisku precizitāti iekārtotajā viesistabā – virtuvē Esmeraldas Ermales Majas māte Magdalēna un Ievas Aniņas māsīca Zuzanna gatavo maltīti, cepas pīle. Ierodas abas māsas ar saviem vīriešiem. Pēc augstsprieguma izrādes pirmajā daļā otrā cēliena kņada sākotnēji provocē ritma atslābumu un emocionālās temperatūras kritumu. Radiem satiekoties, pirmās sarunas rit ārēji mierīgi, stīvi pieklājīgi, ar dažiem neveiksmīgiem jociņiem, bet pamazām, kā jau sagaidāms, parādās pirmie attiecību zemūdens akmeņi. Un, tikko viens apiets, seko nākamais, līdz emocijas sacērtas sāpīgā mezglā. Traģiskā notikuma ēnā uzpeld gadu desmitiem krāti aizvainojumi, sūri pārmetumi, savstarpēja neizpratne.

Majas pirmdzimtā nāve pāršķeļ ierasto ikdienu, un, sastopoties ar traģisko, visiem nākas ieskatīties savā dzīvē dziļāk, bet neviens nezina, kā turpināt dzīvot līdzās notikušajam un pateikt pašus svarīgākos vārdus saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Ievas Aniņas juriste Zuzanna sagatavojusi aprēķinus, uz kādu kompensāciju var cerēt, tiesājoties ar vecmāti, kas pieņēmusi mājas dzemdības. Sanitas Paulas Majas māsa Monika iemieso sociāli aktīvās sievietes tipāžu, kuras interese par sabiedriski nozīmīgām problēmām pāraugusi uzpūstā lielummānijā. Tā Monika kompensē bērnības sajūtu, ka viņa vienmēr atradusies savas māsas ēnā. Maja atšķirībā no citiem, kuri izsakās daudz un juceklīgi, runā maz vai nemaz. Tērpu mākslinieces Kristīnes Abikas risinājumā viņa atšķiras arī vizuāli: pašā nepiemērotākajā brīdī uzvilkusi košu, plandošu kleitu, ko gan lai citi par to saka? Laura Siliņa pārliecinoši nospēlē Majas emociju amplitūdu, kaut ārēji pārakmeņojusies un iekšēji saplēsta sīkos gabalos (“Sievietes gabali” – arī tā var tulkot nosaukumu Pieces of a Woman), Maja tomēr ir pietiekami stipra, lai saliktu sevi kopā no jauna. Viņa vēl ir ceļā, bet viņa izdzīvos (tāpat kā Majas prototips reālajā dzīvē).

Otrajā cēlienā atklājas vēl viena būtiska šī darba tēma – mātes un meitu attiecības, kas tāpat tiek risinātas un turpinās visu mūžu. Uzrunā Majas mātes Magdalēnas tēls, ko ar koncentrētu dramatismu veido Esmeralda Ermale, prieks redzēt aktrisi uz Nacionālā teātra skatuves. Magdalēnas mīlestība pret meitām nav zudusi, tikai pagurusi ikdienas nesaskaņās, smagās atmiņās un slēptā rūgtumā. Savu vientulību viņa cenšas aizpildīt, gleznojot un pārkārtojot dzīvokli, kas meitās, kuras aizņemtas ar sevi un savām lietām, raisa vienīgi neizpratni un pārmetumus. Arī Magdalēna ir absolūti viena – savā slimībā, kuras dēļ, kā var nojaust, viņas laiks aizplūst kā smiltis caur pirkstiem. Izrādei tuvojoties noslēgumam, kādā brīdī ap galdu kā ģimenes kopības simbolu sapulcējušās pusdieno visas četras ģimenes sievietes. Jautājums, vai viņas atradīs ceļu cita pie citas, kamēr vēl nebūs par vēlu, paliek atklāts.

[C]Būtībā šī ir sieviešu pasaule, no kuras vīriešiem nākas aiziet.[C2]

Arī abi vīriešu tēli izrādē paliek otrajā plānā. Majas un Larsa laulība ir izirusi, iespējams, nespējot izturēt smago pārbaudījumu. Arī Monikas un viņas līgavaiņa Vojteka attiecībās trūkst harmonijas. Varbūt vīriešiem nemaz nav vietas šajā stipro sieviešu telpā. Viņi izrādās pārāk vāji, atkarībās iestiguši dīvaiņi. Jāņa Āmaņa tiltu būvētājs Larss lieto narkotikas, savukārt Gundara Grasberga Vojteks ir izbijis mūziķis, kurš tagad pievērsies reliģijai. Tomēr iestudējuma veidotāji savus varoņus netiesā, bet cenšas izdibināt notiekošā cēloņus, kā arī atklāt, kur rast garīgās enerģijas un spēka avotus, lai dzīvotu tālāk. Un tas ir visām Ināras Sluckas izrādēm raksturīgs virstonis.