Stilīga joku balāde par frustrāciju

Ekspresrecenzija par Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Svešinieki vilcienā” Vladislava Nastavševa režijā

Gandrīz gadu nebiju bijis teātrī. Gandrīz trīs gadus Vladislavs Nastavševs nebija iestudējis izrādi kādā no lielajiem latviešu teātriem – līdz šim viņa pēdējais iestudējums bija Tenesija Viljamsa “Jaunības putns ar saldo balsi” (JRT, 2018). Nacionālajā teātrī iepriekšējais Nastavševa darbs bija Antona Čehova “Trīs māsas. Refleksija” (2017). Pa šo laiku Nastavševs iestudējis izrādes Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī, “Hanzas peronā” radījis vēl vienu “Trīs māsu” versiju, aktīvi darbojies Maskavā, sācis iestudēt operas – viens no iemesliem esot tas, ka režisoram nereti (izņemot vairākas “Spēlmaņu nakts” balvas) ir sajūta, ka viņš dramatiskajā teātrī nav īsti savā vietā.

Amerikāņu rakstniece Patrīcija Haismita (1921-1995), kuras debijas romāns “Svešinieki vilcienā” (1950) ir izrādes pamatā, gandrīz piecdesmit gadu garumā sarakstījusi 22 romānus un daudzus stāstus. Viņas rakstāmmašīnai pieder pirmais lesbiešu romāns ar laimīgām beigām “Sāls cena” (1952), ko viņai nācās publicēt ar pseidonīmu. Šis romāns gan ir izņēmums, jo pārsvarā viņas stāstu centrā ir vīrieši, kas noteikti ņem nelabu galu. Nastavševs pirms pirmizrādes intervijā “Latvijas Avīzei” stāsta: “Haismitas stāstos figurē dīvaini vīriešu pāri, kuri vajā, ienīst, šantažē viens otru, un tas vienmēr beidzas ar slepkavību. Tā jūtu intensitāte, kas piemīt šo vīriešu attiecībām, kā apgalvo viens no redaktoriem, citādi kā sekss starp viņiem nav skaidrojama.”[1]

Romānam “Svešinieki vilcienā” ir vairākas ekranizācijas, populārākā no tām – Alfreda Hičkoka 1951. gada psiholoģiskais nuāra trilleris. Arī Nastavševa izrāde, kas balstīta Viļņa Vēja veidotajā teksta skatuves versijā, ir ieturēta nuāra kino estētikā, ar ļoti niansētu gaismojumu, pateicoties gaismu māksliniecei Lienītei Slišānei. Aptumšotajā spēles laukumā ir trīs pārbīdāmas baltas sienas, uz kurām kā ekrāniem krīt izgaismotas varoņu ēnas; ar prožektoru palīdzību tiek panākts “kadra” slīpinājuma efekts; varoņi vīrieši, kā kārtīgi sliktie zēni, tērpti tumšos mēteļos un platmalēs; visi varoņi ļoti uzcītīgi smēķē. Tik uzcītīgi, ka pat smēķējošiem skatītājiem (kā runā) ir drusku pasmagi. Nu jā, bet nuārs bez smēķiem ir melodrāma. Te cigarete zobos ir arī ģīmim, kas redzams ierāmēts portretā. Bez smēķēšanas vēl viena neatņemama šī žanra sastāvdaļa ir tuvplāni, ko teātrī īsti nevar panākt, arī mazā zālē. Asprātīgs ir risinājums viena aktiera sejas tuvplānu panākt ar pārnēsājamu galda lampu – epizodiski izgaismojot gan savu, gan partneru seju, līdzīgi kā šausmu stāstos pie ugunskura.

[C]Izrādes naratīvam ir divas līnijas – Haismitas dzīve (jeb stāsti par to) un debijas romāna sižets, kura centrā ir divi vīrieši – arhitekts un ķertais.[C2]

Svešinieki, kuriem jāapmainās slepkavībām – tu man, es tev. Ideju, protams, ierosina ķertais, kurš savu pienākumu paveic ļoti ātri, bet arhitekts vēl diezgan ilgi domā par to, ka nogalināt tomēr ir slikti un ka varētu mēģināt no tā izvairīties. Taču viņš nu nekādi nevar izturēt spriedzi, ko viņam uzspiež apstākļi – dzīve tāda. Ir gan drusku sarežģītāk, jo izrādes uzbūve liek domāt par stāstu stāstā. Tad varbūt tie ir dzēlīgas dzērājas sīvie sapņi, kas tā arī jātver? Jo, kā tiek vairākkārt uzsvērts izrādē, Haismita bija ārkārtīgi nepatīkams cilvēks, riebās visiem. Uzturā lietoja tikai cigaretes, viskiju un alu. Vienīgi rakstīja gan lieliski.

Protams, jāatzīmē aktieru sniegums. Vispirms Daiga Kažociņa, kura panākusi pārliecinošu līdzību ar pašu sarežģīto Patrīciju Haismitu, kura klabinājusi pa astoņām, desmit lappusēm teksta četru piecu stundu laikā. Arturs Krūzkops godam nospēlē kārtējo šarmanti maniakālo trako. Inese Pudža, Nastavševa uzticamā cīņu biedrene, uzskatāmi parāda trīs dažādas dzīvē apmaldījušās un vīlušās sievietes. Kārlis Reijers diezgan ticami attēlo teicamnieku, kas nevarības (seksuālas apjukšanas?) dēļ sāk darboties ārpus likuma. Un Ivars Kļavinskis attapīga detektīva manierē par to visu pastāsta. Aktieri spēlē patiešām labi.

Sliecos piekrist pirmizrādes skatītājai, kura apgalvo, ka tas ir “biezs, piesātināts, elegants, asprātīgs un meistarīgs teātris”. Neapšaubāmi, iestudējuma nuārīgā estētika ir stilīga un kičīga, atmosfēriska līdz nelabumam. Kā apgalvo režisors, “nav jautājuma, cik laikmetīgi, mūsdienīgi vai vajadzīgi tas ir, bet tas, cik tev pašam ir svarīgi par to runāt”. Jautājums tikai ir – par ko tieši šajā reizē ir svarīgi runāt? Ja skatās izrādi no leņķa “Haismitas personīgā dzīve un darbs”, tad sanāk baigi melns gabals – jo seksuāli uzlādētie, drusku atkailinātie zēni tiek droši sūtīti pa skuju taku, turklāt ar basām kājām. Un tas viss notiek zilā kaisles mēness iespaidā, kas pavada viņu gaitas. Ja skatās no leņķa “Cik var ciest? – Varētu par to kaut kā mēģināt smieties”, tad šur tur ir trāpīts.

[C]Trāpīts ir ar teatralitāti un pārspīlējumu, kas galu galā kļūst diezgan pamelni smieklīgs.[C2]

Starp citu, vienu asprātīgu risinājumu varu ieteikt – uztaisīt arī skatītāju rindās smēķētāju zonu, kur izrādes laikā var kūpināt, piemēram, tējas kāsīti, ko gribētājiem izdala pie ieejas. Tad pieredze būtu vēl biezāka.