Mākslas rakstainais audums

Ekspresrecenzija par JRT izrādi “Dublinieši Miera ielā” Pētera Krilova režijā

Par šo izrādi gribētos nevis rakstīt ekspresrecenziju, bet piedāvāt reklāmu. Tādēļ, ka reti, kad teātra darbības 3 stundas un 40 minūtes paskrien bez prasības analizēt, jo viss šķiet aizraujoši un interesanti. Turklāt daudz ko iepriekš jau paskaidrojusi izrādes programmiņa, kurā režisors Pēteris Krilovs ar savdabīgu vaļsirdību un smaidīgu asredzību stāsta par to, kā un kāpēc šis iestudējums radies: “Izrādes “Dublinieši Miera ielā” ieceres impulss manā apziņā ir tik konkrēts un acumirklīgs, cik tas mēdz būt ar nozīmīgiem notikumiem katra cilvēka dzīvē. Kādu dienu es stāvēju 7. tramvaja pieturā (..) un ar profesionālām iemaņām novēroju vēl vienu tramvaja gaidītāju. Tas bija vecs vīrs, un saviebies es sapratu, ka gluži manos gados. Latvietis, es nodomāju, un tas bija redzams daudzās vīra izskata un apģērba detaļās. Un tad es ar novērošanas metodi centos iedomāties, kas notiek šī Jāņonkuļa (es zibenīgi izdomāju viņam vārdu) galvā. (..) Un tad manas domas aizslīdēja patīkamā salīdzinošās literatūrzinātnes ainavā, un es atcerējos Džoisu un visus viņa dubliniešus. (..) tieši tajā laikā saņēmu Alvja Hermaņa piedāvājumu iestudēt kādu izrādi. (..) Nolēmu Džoisu, bet komplektā ar Jāņonkuli. Dublina, Korka, Limerika ir pilsētas Īrijā, kuras pazīst katra ceturtā piektā ģimene Latvijā, jo kāds no ģimenes turp devies darba un labklājības meklējumos. (..) Izrāde “Dublinieši Miera ielā” ir gan joks, gan misija ar uzdevumu apvienot vienā sižetā mūsdienu latviešus, Džoisa pasauli, personāžus, humoru un sarkasmu, bet galvenais – kaislīgu, izmisīgu prasību būt neatkarīgam, brīvam cilvēkam, bez uzspiestām vērtībām un stīvas, kaulainas domāšanas.”

Esmu lasījusi “Dubliniešus” un “Ulisu”. Atceros, ka lasot brīžiem garlaikojos. Bet, kad “Latvijas Avīzē” (06.09.21) izlasīju Krilova sacīto, ka izrādes centrā ir “jauna cilvēka tapšana un cīņa par patstāvīgu domāšanu”, pārlasīju Džoisu un atjautīgajā vārdu plūsmā aptvēru dziļumu, ar kādu domas vēršas pie cilvēka dvēseles. Tas arī tiek apspēlēts visas izrādes gaitā, kurā scenārija autori Matīss Gricmanis un Pēteris Krilovs spoži apvienojuši trīs Džoisa darbu (“Dublinieši”, “Mākslinieka portrets jaunībā”, “Uliss”) tekstus.

Izrādes sākumā uzreiz redzama viena no mūsu Miera ielas kafejnīcām. Pēc tam darbības vieta mainās, pašiem aktieriem pārvietojot krēslus un galdiņus, lai telpa tiktu pielāgota attiecīgajai situācijai. Turklāt scenogrāfa Ginta Sippo radītās detaļas ir precīzi atpazīstamas, ātri ļaujot aptvert, kur konkrēti noris katras epizodes darbība. Tēlainības precizitāte uztverama arī kostīmu mākslinieces Kristīnas Abikas veidotajā varoņu ietērpā.

[C]Šajā izrādē tieši tā arī veidojas tēlainība – ar detaļu pārdomātu atlasi. Citiem vārdiem, tā visvisādā nozīmē ir īsta meistarības skola.[C2]

Režisora un aktieru darbā tā ir gluži vai teicama. Īstenojusies scenārija autoru lieliskā ideja: Jaunā Rīgas teātra aktieri iemēģina un spēlē tās vai citas lomas un ainas no Džoisa darbiem. To var saprast arī pēc konkrēto lomu uzskaitījuma izrādes programmiņā. Piemēram, Guna Zariņa – kā viņa pati un kā Stefana Dedala māte no “Mākslinieka portrets jaunībā” un “Uliss”. Vai Vilis Daudziņš – kā viņš pats un kā Priesteris no “Mākslinieka portrets jaunībā”.

[C]Domāju, ka jau nosaukto divu aktieru atveidoto tēlu uzskaitījums ir daiļrunīgs izvēlētā paņēmiena apliecinājums: mēs redzam, kā aktieri cits ar citu kontaktējas, kā komentē vienu vai otru nākamās lomas detaļu un kā pakāpeniski itin kā saplūst ar šo tēlu. Rodas konkrēta, dzīvelīga un jautra daiļrades virtuve.[C2]

Otrajā cēlienā šī pāreja tēlā netiek spēlēta. Tēlotāji atveido savus jaunos varoņus, un izrādes vēstījums attiecīgi iegūst jaunu dziļumu. Regīna Razuma un Sandra Kļaviņa, kuras pirmajā cēlienā nepiedalījās, kā arī Guna Zariņa apspēlē šo paņēmienu būt “kā pašai”. Bet divi aktieri pārsvarā darbojas katrs savā atveidotajā tēlā. Matīss Ozols, kas spēlē Stefanu Dedalu, un Andris Keišs tā saucamā Jāņonkuļa lomā. Stefana Dedala tēls caurvij gandrīz vai visas izrādes ainas, kuru pamatā izmantots Džoisa darbs “Mākslinieka portrets jaunībā”, ko pats rakstnieks nosaucis par sava garīgā “es” portretu. Aktieris Matīss Ozols centīgi arī tiecas piepildīt savu tēlu ar šo garīgo satvaru. Bet Andri Keišu mēs faktiski redzam tikai no mugurpuses, stāvot pie tramvaja pieturas. Taču te pilnīgi droši var apgalvot, ka tas ir spoži paveikts darbs.

Jā, būtībā visi aktieri spēlē teicami, no tiesas interesanti – vai nu tie būtu savstarpējie kontakti viņu aktieriskajā ģimenē, vai atveidotie tēli, kā, piemēram, Ģirta Krūmiņa katoļu skolas Dekāns. Par katoļticību, starp citu, tiek runāts daudz. Es, būdama katoliete, brīžiem jutos nervozi: vai tik nesāks ironizēt par ticības jautājumiem? Bet nē. Ne jau nejauši šai izrādei ir sava īpaša zīme – ar slaveno krusta nesēju Jēru apzīmogotā izrādes programmiņa. Vispār gribu akcentēt JRT drosmi – laiku pa laikam pievērsties šodien tik nepopulārai tēmai.

Džeimss Džoiss savos darbos runā par daudzām gauži nepopulārām tēmām. Bet izrādē tās uztveram tā, kā to ir gribējis Pēteris Krilovs: “Mākslai nav jārāda ar kaulainu pirkstu.” (Latvijas Avīze, 06.09.21) Tādēļ starp skatuvi un skatītāju zāli valda sirsnīga ieinteresētība. Atkārtošu, gribas skatīties. Analītiska izrādes izķidāšana noteikti atklātu arī dažas nepilnības. Bet tie ir sīkumi. Galvenais – neuzbāzīga ietiekšanās tēmas un cilvēka personības dzīlēs. Un, protams, apbrīnojama aktieru meistarība. Ko vērts ir kaut vai Kaspars Znotiņš, kurš kopā ar Sabīni Tīkmani un Mariju Linarti dejo Dmitrija Gaitjukeviča horeogrāfiju! Tā gaidīju, ka skatītāji sāks aplaudēt, bet nekā. Tādēļ ka arī šī epizode ir organisks smaids mākslas rakstainajā audumā.