Uz ledus un sauszemē

Rūdolfa Blaumaņa noveles “Nāves ēnā” iestudējumu Rūdolfa Apses režijā Leļļu teātris piesaka ar vārdiem par vēstures atkārtošanos, par krīzēm, kuru atstātās pēdas pārvarot, cilvēks var triumfēt un kļūt labāks, vai arī kapitulēt un pazaudēt arī to, kas bija palicis pāri.

Skatītājiem gaidāma nopietna saruna par izvēlēm un iespējām tās realizēt. Daudznozīmība ir iekodēta jau izrādes nosaukumā “Nāve ēnā”, kas atkarībā no skatītāja temperamenta liek to uztvert dzīvi apliecinoši vai tomēr sakāvi brīdinoši. Es vispirms izlasu aicinājumu noliegt fatālu dzīves skatījumu, nelaimes, neizdošanos, galu galā dzīvības pārtrūkšanu atstājot otrajā plānā – protams, neizbēgamā un tepat vien esošā, taču tādā, kas nespēj salauzt radošu garu un tieksmi pēc pilnības. Taču vienlaikus izrādes nosaukums mudina rēķināties ar ļaunuma grūti atvairāmo klātbūtni, jo tas maskējas un ir grūti izšķirams kā uz vienmuļas, tā arī uz košas ikdienas fona. To spilgti apliecina arī Svetlanas Birzītes izrādes programmas vāks, kur dzīvību rosinošā gaisma, piedevām atstāta bez abažūra patvēruma, tomēr nespēj uzvarēt tumsu sev apkārt…

Blaumanis, no krasta atšķēlis ledus gabalu un zvejnieku dzīvības atstājis nejaušības ziņā, kad vienlaikus ar pārtikas krājumiem un pacietību dilst arī cerības uz izglābšanos, izcili vienuviet savietojis detalizētu konkrētību un vispārinājumu, kas sižetu ļauj piemērot jaunu aktualitāti ieguvušām dzīves robežsituācijām. Rūdolfs Apse šo principu ir izmantojis, atmetot pietāti pret oriģināltekstu, kas kopš 1899. gada, saprotams, dzīvo pats savu dzīvi.

[C]Režisors noveles tekstu ir kapitāli dekonstruējis, lietišķi, bet nežēlīgi to uzšķēržot un saglabājot vien sižeta līniju un darbojošos personu vārdus, viņu gribas stingrību un rīcības atbildību šoreiz pakļaujot pandēmijas diktētiem ierobežojumiem, nevis meteoroloģiskiem apstākļiem.[C2]

Blaumaņa intonācija emocionāli ir ļoti apvaldīta, ko sekmē arī viscaur ieturētā lakoniskā izteiksme. Savukārt izrāde ir tik pārsātināta ar darbību, zīmēm, pavērsieniem, ka, iespējams, interesantāk būtu to protokolēt, nevis domāt par to. Neskaitāmo detaļu gūzmā būtiski mazinās novelē ierakstīto un izrādes veidotāju pieteikto eksistenciālisma motīvu nozīme un grūti arī saskatīt šajā filozofijā nozīmīgo cilvēka brīvības, rīcības un atbildības konceptu negaidītu risinājumu.

Topošais režisors aprobējis vairākus nu jau tradicionālus paņēmienus, kas garantē atkāpšanos no rakstītā un runātā vārdā. Atsakoties no jebkādām ceturtās sienas ilūzijām, režisors nepārprotami uzstāj uz vēstures, ikdienas un attiecīgi pasaules redzējuma relativitāti. Ir daudz spēļu ar identitātēm, kad aktieru pašu personības vai priekšstati par tām mijas ar noveles tēliem, trim izpildītājiem – Elīnai Bojarkinai, Matīsam Milleram, Rihardam Zelezņevam – nemaz nemēģinot kādiem ārējiem līdzekļiem pielāgoties tēlu vecumam, dzimumam vai ārējām īpašībām. Netrūkst ne apzinātas un mazliet iestudētas ironijas par bezpalīdzīgo zvejnieku nelabo galu, kur vārdiem nav vietas, ne pāri plūstošas, bet vāji pamatotas apņēmības vērst dzīvi uz labu. Noveles varoņi konfrontēti ar aizpērnā gadsimta lauku vīriem vēl nepazīstamo reālpolitiķu vieglprātīgo aizrautību, viņu replikas izskaistinot ar tukšām frāzēm par efektīvām vadlīnijām, jauno tehnoloģiju uzvaru un kādas nesaprotamas kopienas interešu aizsardzību.

[C]Acīmredzami režisors, kurš arī telpas iekārtojuma autors, izrādes gaitā mūs vedina prom no atklātā jūrā un ziemas spelgonī dreifējošā ledus gabala. Bez šaubām, arī jēgas neesamība var būt ar jēgu, taču dzīvojam laikmetā, kur jēgas nepieciešams aizvien vairāk.[C2]

Nenotveramo realitāti raksturo arī kāda visai efektīga zīme – aktieri pa visu skatuvi grupās izkrauj ņirbošus televizorus, kas sākotnēji apzīmē nelaimes pārsteigto zvejnieku nomaļās grupas. Formas ziņā tie atgādina atskaldītus ledus klučus, taču galvenais – tie ir un paliek ekrāni, kam translējot nāktos raksturot sevi, atklājot savus skatpunktus, bet šoreiz visi ir noregulēti uz viena bezcerības viļņa. Ekrāni ir arī izolācijas zīme. Atšķirtība no zemes un saimes ir Blaumaņa varoņu izmisuma cēlonis, bet tā burtiski raksturo arī ar jaunu sparu uzņemtos epidemioloģiskos pašizolācijas noteikumus. Izrādē ekrāni personalizējas tikai trīs reizes, kad katrs no aktieriem, savu vārdu gan nenosaucot, tajos dalās pārdomās par savu dzīvi, it kā būtu intervētāja nejauši sastapts vai pierunāts runāt, pašam jau arī neapzināti alkstot pēc runāšanas kūres. Video fragmenti ir lieliski satura ziņā – nepretenciozi, bet tādēļ arī nozīmi nenoniecinoši, atklāti, tieši un precīzi dzīves vērojumi.

Arī izpildījuma ziņā aktiermeistarības eksāmens ir nokārtots ar augstāko atzīmi – sejas ir nosvērtas un pārliecinātas, kameras acs tās it kā piespiež pie sienas, bet pašcieņa neļauj iespiesties stūrī. Kāda tikko apvaldīta asara, kas iezaigo no kameras novērstā skatienā, kāda spēji norīta intonācija, kas var atmaskot ievainojumu, un negaidīti modinātu bērnības atmiņu vieglā smaidā savilktais vaigs. Būtu it viegli noticēt, ka aktieri stāsta par sevi, un tas, bez šaubām, kāpinātu epizožu traģisko mērogu, taču šādas cerības, protams, neloloju. Un tas arī ir labi, ka aktieri nav vientuļi, nav noguruši no dzīves neatbildamajiem jautājumiem un viņiem nav jāpriecājas par caurumu jumtā. Taču – ja ir caurums, tad vēl jau ir arī jumts virs galvas.