Ikdienība un ilgas

Edmunds Freibergs, viesrežisora statusā strādādams savā pirmajā darbavietā – Valmieras teātrī, radījis izrādi, kas vispirms saista ar gudru un viegli ironisku attieksmi pret franču komēdijas piedāvāto konfliktu, tās varoņiem un lugas tekstu. Turklāt tas skan Mildas Grīnfeldes izcilā tulkojumā.

Īvs Žamiaks, kuru latviešu teātra skatītāji pazīst kā nevīstošās “Acālijas” un mūžam jauneklīgā “Hamilkāra kunga” autoru, šoreiz uz skatuves uzved piecas personas, lai vienas ēdamistabas lokā paironizētu par ģimenes dzīvē palaikam uzbāzīgo jautājumu: “kas būtu, ja būtu?”. Ja ģimenes mātei, kas pacietīgi pilda savus mājas pienākumus rūpēs par vīru, pusaudzi dēlu un vecās meitās aizsēdējušos māsu, pēkšņi iezvanītos tālrunis un kāda nepazīstama balss uzaicinātu doties tālā eksotiskā ceļojumā, teiksim, uz Akapulko? Pēc tam, kad galvenā varone Nata pārējiem paziņo par nodomu aizbraukt, tas ir, doties pārgalvīgā afērā uz tālām zemēm, notikumi sāk raisīties strauji un tik tiešām smieklīgi. Un ir pat puslīdz vienalga, vai tāds zvans vispār bijis, vai varētu būt pašas varones izdomāts, lai pārbaudītu tuvinieku reakciju. Tāpat jau nav grūti atminēt arī komēdijas galapunktu – ne nu kur aizbrauks, nekā. Lai gan…

[C]Izrāde nepārprotami apliecina ilgu un uzdrošināšanās vajadzību kaut vai attiecību rutīnas pārvarēšanai vai savstarpējās uzmanības “restartēšanai” laulāto dzīvē. Iestudējumā sastopam Edmundam Freibergam vien raksturīgu delikātu, klusu smalkjūtību un ironisku vieglumu notikumu risinājumā.[C2]

Ansamblis absolūti atsaucies piedāvātajam spēles veidam, visi pieci tēlotāji lieliski pilda režijas uzdevumu – darboties patiesi un vienkārši, bet neaizmirst pārdzīvojumu vieglumu. Tad iespējams sasniegt to franču komēdijas garu, kad, šķiet, lugas varoņiem problēmu nav, tomēr skaidri redzams, ka iekšā kaut kas gruzd. Kā Natai, ko Ieva Puķe spēlē kā mājas labo garu – čaklu, pakļāvīgu, bet tomēr – pelēko peli. Un Annas Heinrihsones tērpi, kas radīti galvenās lomas tēlotājai, visi pelēcīgos toņos, tikai uzsver šo pelēcīgumu. Ieva Puķe pārliecinoši tiek galā ar savas ģimenes “eksaminēšanu” – kaut vārdos apstiprina vēlmi doties prom no mājām un tuviniekiem, patiesībā viņa viscaur nopietni, šķelmīgi un asprātīgi izspēlē attiecību pārbaudi. Un vai nav paradokss – nav nemaz jādodas prom, lai ieraudzītu pārmaiņas savos mīļajos. Lai atmodinātu vīra Žeroma atdzisušās jūtas vai iekveldinātu pārdrošus nodomus māsas līgavaiņa Toma rīcībā.

Imanta Strada Žeroms ir tik ļoti aizņemts ar savas personas svarīgumu un nejēdzīgu reklāmas saukļu izdomāšanu, ka tikai šķietamajās šķiršanās vakariņās viņā atdzīvojas kādreizējais romantiskais mīlnieks. Asākus triepienus Toma raksturojumā izmanto Krišjānis Salmiņš, tuvojoties pat farsa spēles intensitātei, taču paliekot labas gaumes robežās, – viņa varonis ir smieklīgs, nožēlojams un žēlojams. Katrā ziņā Māras Mennikas kareivīgi racionālās Martinas virsvadībā abu gaidāmā laulības dzīve, iespējams, noritēs citā žanrā, ne vairs franču ironiskās komēdijas toņos. Ar labu patiesības izjūtu, sirsnību un siltumu darbojas Emīls Krūmiņš Natas un Žeroma dēla Lorāna lomā. Pusaudža attiecības ar vecākiem arī signalizē par sadzīvē gruzdošajām zemdegām. Turklāt jaunais aktieris notikumu vērtējumā spēj izpaust veselā saprāta klātbūtni, tas samilzušajām ģimenes problēmām piešķir optimistisku akcentu.

Ievas Puķes varone varbūt pat neapzināti ilgojas pēc jauniem iespaidiem, piedzīvojumiem, ne jau pēc slepena mīļākā, bet pēc svaiguma un pārmaiņām tepat, savā ģimenē. Šī trauslā būtne kalpo citiem, bet viņa varētu būt neatkarīga personība, kas drosmīgi spēj piepildīt savus sapņus un nodomus. Izrādes pēdējā ainā, kad Nata paziņo, ka dod savai ģimenei “otro iespēju” un projām nebrauks, notikumi spēji atgriežas vecajās sliedēs, un komēdijas plūdumā ieskanas nu jau pavisam nopietna un rūgta nots. Cilvēki nav spējīgi mainīties, nemainās rutīnā iestigušās attiecības un paradumi. Vai tiešām, lai mainītu dzīvi, Natai ir jāaizbrauc pa īstam?

Režisoram izdevies strādāt harmoniskā saskaņā ne tikai ar aktieru ansambli, bet arī ar visu radošo komandu. Pateicīgu darbības vidi radījis scenogrāfs Aigars Ozoliņš, aiz nevainojami baltajām “paraugģimenes” sienām, vienu sekciju atbīdot, paveras palētas tūrisma reklāmas plakāts – koši raibs Akapulko skats ar palmām un pludmali. Atbilstoši izrādes ironijas devai un varoņu visai aptuveniem priekšstatiem –virspusējs, tomēr vilinošs.

[C]Nav jau tā, kā bieži lasām komentāros, ka kritiķi tagad nīdēs komēdiju izrādes. Teikšu skaidri – kritiķi ir pamanījuši, ka komēdijas ir ļoti atšķirīgas, tāpat kā to iestudējumi. Vienā aplaimotie skatītāji rēc, no krēsla nost krizdami, citā arī smiekli skan atšķirīgi.[C2]

Valmieras teātrī, atsaucoties uz Edmunda Freiberga iestudēto franču komēdiju, zālē skan inteliģenti smiekli. Tie atskan par atjautām, spontānām varoņu reakcijām uz asprātību, un ir pat vietas, kur publika izplūst aplausos par spožiem tekstiem. Tomēr manā ieskatā šajā iestudējumā vērtīgākā ir caur smiekliem un asprātībām izvērtā nopietnā stīga, kas bez jebkādas didaktikas aizved pie atskārsmes, “cik viegli zaudējam dārgāko, kas mums dots – sev tuvus cilvēkus, mīlestību”, kā izrādes programmiņā raksta režisors.