Smalkās kaites

Rakstnieka Rimanta Ziedoņa filozofiski emocionālie stāsti par neparasti un neordināri domājošiem cilvēkiem Latvijā, kas 2006. gadā tika izdoti grāmatā “Paradoksālā Latvija”, Ineses Mičules režijā atdzīvojušies uz Nacionālā teātra Aktieru zāles skatuves un nepilnu divu stundu laikā ierauj skatītāju rotaļīgā, neticamā un paradoksālā pasaulē.

Stāstu stāstīšana uz latviešu teātra skatuves ir forma, ar kuru, visticamāk, teātra pazinējus vairs nepārsteigt. Tomēr šis iestudējums pārsteidz. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa trāpīgi un izrādes noskaņai atbilstoši spēles telpu organizējusi vairākās daļās – skatuves proscēnijā cits citam blakus novietoti dažāda izmēra atverami logu rāmji, kuros “dzīvo” un, neiemiesojoties konkrētos tēlos, astoņus stāstus izstāsta un atraktīvi komentē aktieri Daiga Gaismiņa,  Daiga Kažociņa,  Ģirts Jakovļevs,  Uldis Anže un Mārtiņš Brūveris. Viss ansamblis darbojas kā vienots veselums, pēc savām subjektīvajām sajūtām interpretējot stāstītos notikumus. Ikvienam ir ko teikt vai papildināt konkrētā stāsta sakarā – ar trāpīgu piebildi, komentāru, skatienu, īpašu intonāciju, smaidu vai vieglu pieskārienu, radot intriģējošu un noslēpumainu noskaņu. Skatuves vidusdaļa atvēlēta varoņu zemapziņas tēliem – vīzijām un sapņiem. Tajā, aktieriem izmantojot pantomīmas elementus vai ar palēlinātam kustībām pārvarot laiktelpas kategorijas, tēlaini un asociatīvi tiek vizualizēts stāstījums. Uz skatuves dibenplāna sienas rādītās Toma Zeļģa videoprojekcijas, kurās redzami Daugavas stāvie krasti, ziedošas lauku pļavas, lēni peldoši mākoņi rudenīgās debesīs u. tml. tēli, tematiski papildina stāstu saturu.

Iestudējuma pieklusinātais tonis, pilns bijības un cieņas pret ikvienu no varoņiem, ļauj saskatīt to slēpto, kas mīt ikvienā cilvēkā – bailes no vientulības, trauslu ievainojamību, skumjas, taču arī lepnumu, paštaisnumu, godīgumu un spēju pasmieties pašiem par sevi. Varonīgais vīrs, kurš padomju varas gados nebaidījās izkārt karogus augstākajos Daugavpils torņos; Miglānu dzimta, kas jau sestajā paaudzē dzīvo uz Ploņu jeb Plāņu salas Daugavā; vīnogu audzētājs selekcionārs ungārs Andrašs Fazekašs, kurš dod padomu pie katra mājas loga un durvīm piekārt sīpolu, kas uzņem negatīvo auru; askētiskais ceļotājs rūjienietis Arvīds Strauja, kurš visu mūžu dzīvojis savā iedomu pasaulē – mazā mājiņā no māla un akmeņiem, kaut kur Glendonas kalnos (kādi nemaz neeksistē) un uzgleznojis monumentu Vāgneram un Bēthovenam… Aizkustina visu šo cilvēku neviltotā vienkāršība, pieticība, krietnums.

Neparasts ir stāsts par Mārtiņa Brūvera atveidoto igauni Reini Seppu, kura apziņā mitoloģiskā realitāte saplūst ar laicīgo pasauli, jo viņš, būdams “Vecās Eddas”[1] tulkotājs igauņu valodā, ikdienā it kā “dzīvo” kopā ar islandiešu epa tipāžiem. Ik pa brīdim viņš ar tiem satraukti un haotiski sazinās senislandiešu valodā, un mizanscēnas mistisko noskaņu paspilgtina attiecīga enerģētiski trauksmaina mūzika. Seppa mājās dzīvojošo sargu – zirnekli, kas čakli auž savus tīklus, efektīgi vizualizē Daiga Kažociņa – zirnekļa tīmekļa auduma pavediens, ar kuru viņa krustu šķērsu izklāj loga aili, izritinās no aktrises mutes.

Aktieri Daiga Gaismiņa, Uldis Anže un Mārtiņš Brūveris vokāli tīri un garīgi izdzied maija dziedājumus, kas ir katoliskās identitātes izpausme, sena tradīcija Latgalē un Augšzemē; to melodijas ir vienkāršas, visbiežāk Centrāleiropas cilmes dziesmu lokalizācijas, un tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē kā tautas dziesmas. Pārspīlēti forsēti un uzsvērti ironiski Mārtiņš Brūveris nevis izstāsta, bet izdzied stāstu par Kurzemes čigāniem, kuri veido “vienu no solīdākajām un niansētākajām minoritātem Latvijā”[2].

[C]Aleksandra Maijera izrādei radītā fona mūzika ir absolūts audiāls eksperiments. Muzikālā – skaņu, trokšņu un klusuma – partitūra ir vērtība pati par sevi, kas, paspilgtinot un dramatizējot darbību uz skatuves, vienlaikus pārliecinoši dzīvo savu dzīvi.[C2]

Uz mirkli aizverot acis un ļaujoties bagātīgajai skaņu pasaulei, izdodas saklausīt panflautu, vargānu, svilpaunieku, stabules, dažādus grabuļus un perkusijas, kas identiski atdarina dabas pasaules skaņas – vēja šalkoņu, lietus lāšu pakšķēšanu, ūdens viļņošanos, putnu vīterošanu, tā uzburot brīnišķīgu, meditatīvu, pat mazliet nereālu skatuvisko atmosfēru. Brīžiem skaņas kļūst ēteriskas, disharmoniskas, draudīgas, līdzīgi kā šausmu filmās.

Aleksandra Maijera un Ineses Mičules sadarbība aizsākās 2017. gadā, veidojot  Latvijas simtgadei veltīto apjomīgo koncertuzvedumu ciklu “Latvijas gredzens”, kurā skaņu mākslinieks piedalījās, spēlējot uz paša izgatavota unikāla mūzikas instrumenta – lamellofona. Arī šajā izrādē mākslinieks mūzikas instrumentus izgatavojis no visdažādākajiiem materiāliem, kas atrodami apkārtējā vidē, – plastmasas caurulēm, vecām mēbelēm, bērnu rotaļlietām, darbarīkiem, niedrēm, valriekstiem, pat no latvāņa stublāja u. tml., tādējādi atklājot pavisam jaunas un pārsteidzošas skaņu nianses. Mūzika tiek radīta, materiālo pasauli transformējot par skaņas telpu. Paradoksāli! Jo mūziķis patiešām var likt skanēt vecajiem loga rāmjiem un skatuves grīdai.