Kas slēpjas mīlestības līkločos

Neraugoties uz pastāvīgām mākslinieciskā līmeņa svārstībām, Daugavpils teātris reizi pa reizei arī ļoti prasīgu skatītāju mēdz pārsteigt ar saistošiem un augstvērtīgiem priekšnesumiem. Nav jau nekāds noslēpums, ka Daugavpils Latvijā joprojām ir īpaša “teātra klimatiskā zona”, kurā cīnīties ar nelabvēlīgiem vēja virzieniem ir daudz grūtāk nekā citur un nodrošināt tajā aizvēju noturīgai radošai atmosfērai ir Sīzifa darbs. Ierēdņu Olimpa labvēlība un dāsnums reti kad sniedzas augstāk par Daugavas lejasteci, jo provinces mākslas tempļos nekāda lielā “savu spalvu spodrināšana” nesanāk, bet “kultūrticīgo” apnicīgās lūgšanas te maz ko spēj panākt. Atliek vien pabrīnīties, ka atrodas tomēr cilvēki, kas turpina velt akmeni mākslas kalniņā un nenolaiž rokas, kad tas atkal un atkal ripo lejā.

Šoreiz akmeni uzvelt augstāk daugavpiliešiem ir palīdzējis Viesturs Roziņš ar izrādi, kas veidota pēc Jāņa Klīdzēja psiholoģiskā romāna “Sniegi” (1962) motīviem. Iestudējumā katrs ātri atpazīs atsevišķas sižeta līnijas no populārās Jāņa Streiča filmas “Likteņdzirnas”, taču salīdzinājums šeit būs nevietā, jo režijas traktējumi stipri atšķiras. Režisors kopā ar dramaturģi Ludmilu Roziņu stāstā par aklo meiteni un viņas draugiem ir izvēlējušies poētiski akcentēt pāris kaut kur apziņas perifērijā nobīdītas, bet šim tehnoloģiskajam laikmetam ļoti svarīgas atziņas. Viena no tām ir aksioma – cilvēks šajā pasaulē ir daļa no dzīvās dabas un saikni ar to pazaudēt nevajadzētu. Otra varētu skanēt tā – mums no jauna jāmācās sarunāties ar savu sirdi, lai paliktu cilvēki. Kuģojot racionālā prāta safabricēto vēlmju un tieksmju jūrā, ko sauc par šodienas dzīvi, un eksistences rūpēs iegrimuši cilvēki par tām vienkārši aizmirst. Savstarpējās attiecības tiek pielāgotas acīs krītošam labklājības mēram, mīlestība – šķietamam veiksminieka statusam, bet ne paši esam laimīgi, ne arī citiem laimi spējam dāvāt. Jānis Klīdzējs, labi pazīdams savas puses ļaudis un ne tikai, kādreiz teica: “Dzīve galvenā kārtā sastāv no cilvēku attiecībām pret sevi pašu un pret citiem. To varētu teikt arī par laimi. Vai tās jušanu. Tā rodas vai izzūd no tām pašām attiecībām.”

Galveno varoņu attiecību trīsstūris ir tā izrādes sižetiskā konstrukcija, kas iestudējuma veidotājiem ļauj pievērsties šiem jautājumiem bez jebkādas didaktikas, vienkārši iekodējot tos dvēseles neapzināto izjūtu līmenī. Eduka sarunas ar Tāsīti, kad pēc ārsta diagnozes viņam dzīvot atlicis tikai pusgads, būtībā ir viņa pirmie neveiklie mēģinājumi sarunāties ar savu sirdi. Protams, tie ir šīs prognozes izprovocēti, bet tikpat patiesi kā tas, ka pēcāk aizraujošajā “kāzu muzicēšanas virpulī” viņš par tiem aizmirsīs, un pie šiem mēģinājumiem atgriezīsies tikai pēc traģiskajiem fināla notikumiem. Aktieriski to visu izspēlēt īsās reālpsiholoģiskās epizodēs nav viegls uzdevums, un neteikšu, ka Mihailam Abramovam katrā ainiņā to izdodas vienlīdz labi uz skatuves izpildīt, taču svarīgākās personāža rīcības līnijas, kas skatītājam dod nojausmu par Eduka iekšējām pārvērtībām, aktieris savā tēlojumā iezīmē uzskatāmi.

[C]Milenas Savkinas Anastasija, saukta par Tāsīti, ir izrādes centrālā ass, ap kuru režisors liek riņķot visiem uz skatuves atainotajiem notikumiem un personāžiem.[C2]

Pēc neveiksmīgā kritiena no zirga bērnībā meitene ir zaudējusi redzi, bet, attīstoties citām maņām, ieguvusi spēju daudz dziļāk ielūkoties apkārtējā pasaulē un cilvēkos. Viņas “skatiens” nepielīp ārējām detaļām, bet uzreiz ietiecas pašā parādības būtībā vai cilvēka dvēselē un spēj ieraudzīt to, ko mēs, “redzīgie”, visbiežāk nepamanām vai pat nevēlamies pamanīt. Nospēlēt lomu ar aizvērtām acīm ir izaicinājums gan profesionalitātei, gan talantam, jo acis ir viens no spēcīgākajiem aktieriskā starojuma instrumentiem un tā iztrūkumu uz skatuves nākas kompensēt ar citiem izteiksmes līdzekļiem. Lai skatītājs noticētu meitenes aklumam reālpsiholoģiskajās ainiņās un radītā tēla skatuviskā eksistence būtu organiska ikvienā lomas punktā, ir jāpārcentrē gandrīz visa aktiera psihofizika. Milena Savkina savu spēju robežās to arī cenšas darīt. Ja sākumā nezūdošais smaids aktrises sejā raisīja zināmas bažas, ka ar to arī aprobežosies Tāsītes iekšējās pasaules atklāsme, tad, darbībai lēnām vēršoties plašumā, tās pagaisa, dodot vietu emocionālam saviļņojumam, ko publikā vienmēr raisa iespēja teātrī saskatīt kāda tēla dvēseles kustības.

Klejojošais muzikants Ruduks attiecību trīsstūra dramaturģijā veido kaut ko līdzīgu mūsdienīgi vienkāršotam Spēlmaņa tēlam, ietverot tajā arī atsauces uz Raiņa lugas varoņa likteni. Viņa mīlestība pret Tāsīti ir likteņa iezīmēta un šajā dzīvē nav piepildāma, ko Agris Krapivņickis, atbilstoši izrādes stilistikai, visai pārliecinoši arī iemieso savā aktieriskajā veikumā.

Izrādes telpiskajam risinājumam izmantojot atvērtu spēles platformu, Viesturs Roziņš it kā pievēršas pašai senākajai teātra formai, kurā visu publikas uzmanību saistīja aktieris, runātais vārds un veids, kādā viņš to pasniedza. Šodien tas nozīmētu koncentrētu, izpausmēs precīzu un stilistiski sabalansētu aktieru scēnisko eksistenci, kas ievirza skatītāja uztveri režisora izvēlētajās sliedēs.

[C]Prasmīgi rīkojoties ar dažādu spēles veidu sapludināšanu un aktivizējot no romāna pasmelto teksta poētisko slāni, Viesturs Roziņš ir radījis izrādi, kuras tēli veidojas, skatītājam pašam ieliekot savu pieredzi un emocijas aktieru ieskicētajās situācijās un varoņu rīcībā.[C2]

Intriģējoši, ka šajā gadījumā mākslinieciskā iespaida kvalitāti ārkārtīgi lielā mērā nodrošina Jēkaba Nīmaņa veidotā mūzikas un skaņu partitūra, kuru neuzbāzīgi, bet atraktīvi izpilda visi izrādē iesaistītie aktieri. Tieši viņa poētiskās skaņu abstrakcijas ar priežu šalkoņu un apses trīcēšanu vējā, savienotas ar Tāsītes stabules melodijām, rada to iestudējuma struktūras iracionālo stiegrojumu, kas ļauj mums iegremdēties nedaudz skumīgās apcerēs par mīlestības līkločos ieslēptajām netaisnībām. Varbūt tās nemaz vienmēr nav likteņa nosacītas, bet itin bieži ir mūsu pašu rīcības izraisītas…?