No antīkās pasaules līdz psihenei

“Operas stūrītis” ir rubrika par žanru, kas ir tilts starp divām paralēlām pasaulēm – mūziku un teātri, jo vienlīdz saistīts gan ar vienu, gan otru. Laiku pa laikam speciālisti lauž šķēpus, kurai no mākslām pieder virsroka visaptverošākajā no mākslas žanriem, kurā līdzās divām minētajām mūsdienās pievienojušās arī daudzas citas mākslinieciskas izpausmes. “Operas stūrītis” piedāvā ieskatīties operas pasaulē ar ieinteresēta klausītāja-skatītāja acīm. 

Publikāciju cikls tapis ar VKKF atbalstu pētījumu veikšanai kultūras medijos.

Mūsdienu iespējas sekot līdzi operas aktualitātēm Eiropā un pasaulē jau sen vairs nav saistītas ar obligātu pārvietošanos. Protams, klātbūtnes efekts rada pavisam citādu pieredzi nekā mediju pastarpinājums, tomēr, jāatzīst, konceptuāli spēcīgs režisora iestudējums komplektā ar godprātīgu un profesionālu televīzijas režisora darbu veido kombināciju, kas pat nereti var radīt pievienoto vērtību tieši ekrānā skatāmajai operas iestudējuma versijai. Vismaz tā notika ar 2017. gada Žorža Bizē “Karmenas” iestudējumu, kuru Dmitrijs Čerņakovs veidoja Eksānprovānsas festivālā Francijā. Tajā romantiskā franču opera par Spānijas dienvidiem un pievilcīgo čigānieti bija ieguvusi realitātes šova veidolu. Nav noslēpums, ka Dmitriju Čerņakovu īpaši interesē cilvēka psiholoģija un attiecību dažādās peripetijas, taču drīzāk kā klīniski pētāmi fenomeni. Tieši šādā, lielākoties psiholoģiskā teātra prizmā režisors veidojis daudzus klasisku operu iestudējumus, uztaustot jaunas nianses šķietami vispārzināmos sižetos.

Eksānprovānsas “Karmenā” galvenais akcents tika likts uz Hozē jeb, pareizāk sakot, vīrieti, kurš apņemas piedalīties realitātes šovā “Karmena” Hozē lomā, taču nepārtraukti kāpinot attiecību dramaturģiju un izaicinot cilvēka apziņu dažādu realitāšu nošķīruma veidošanā. Operas finālā uz galējās psiholoģiskās spriedzes robežas nogalina Karmenu, kura šovā piedalās kā tā uzturētāja, naudasmaisa Eskamiljo mīļākā un reizē upuris, piepildot Bizē operas varoņa likteni par šausmām publikai, kurai atliek tikai noskurināties par Čerņakova meistarīgajām manipulācijām ar skatītāju apziņu. Karmenas lomu Eksānprovānsas iestudējumā atveidoja franču mecosoprāns Stefānija D’Ustraka (Stéphanie D’Oustrac), kurai Bastīlijas operas (Opéra Bastille) “Trojiešos” Čerņakovs uzticējis Kasandras lomu.

[C]“Trojieši” Dmitrija Čerņakova koncepcijā neattiecas uz antīko laiktelpu, ne arī Vergīlija “Eneīdu” un pat ne uz Berlioza romantizēto libretu. Režisors aktualizē jautājumu, vai mūsdienu cilvēks spēj uztvert un saprast antīkās pasaules peripetijas, pats uz šo jautājumu atbildot noliedzoši.[C2]

Šī iemesla dēļ operas darbība notiek divās visai atšķirīgās vidēs. Pirmie divi cēlieni risinās kara izpostītā pilsētā, kurā acīmredzami valda militāra diktatūra, ko pavada masu nemieri (aprakstā paustā informācija norāda uz Libānu) un konflikts starp marionetisku bezierunu pakļaušanos diktatora ģimenes lokā un dumpi, kurā iesaistījusies arī ģimenes “melnā avs” Kasandra. Savukārt pārējie trīs cēlieni, kas sižetā attiecas uz Kartāgu un Eneja un Didonas traģisko mīlasstāstu, norisinās psihiatriskajā klīnikā, kur Didona un Enejs ir pacienti, turklāt, cik nojaušams, lomu spēles kā terapija (būtībā Eksānprovānsas “Karmenā” izmantotās koncepcijas inversija) uz viņiem nestrādā… Jautājums, vai režisors šeit nav pāršāvis pār strīpu, tika uzdots jau 28. janvāra pirmizrādē un sekojošajās izrādēs, publikai skaļi ūjinot. Kritiķis Stīvens Dž. Madžs recenzijā žurnālā Opera News vēsta, ka pirmizrādē neapmierinātības kliedzienus diriģents apklusinājis, simboliski paceļot “balto karogu” – pie zižļa piesietu baltu mutautiņu, tādējādi izraisot smieklus un nogludinot saspīlēto situāciju[1]. Taču tā vietā, lai lasītu pārstāstus vai uzklausītu baumas, visiem interesentiem “Trojieši” šobrīd ir pieejami, ļaujot pašiem pārliecināties, vai un cik tālu ir no antīkās pasaules līdz psihenei. No 31. janvāra līdz 1. maijam “Trojiešu” iestudējumu bez maksas ar subtitriem angļu valodā iespējams noskatīties ARTE TV mājaslapas vācu un franču versijās.

Ektora Berlioza “Trojieši” Bastīlijas operā noslēdz Berlioza operu ciklu, ko aizsāka “Fausta nolādēšana” Alvja Hermaņa režijā (2015), turpināja komiskās operas “Beatrise un Benedikts” (Stīvena Teilora semi-staged uzvedums jeb koncertuzvedums ar gaismām un kostīmiem, 2016) un “Bevenuto Čellīni” amerikāņu režisora Terija Džiliama (Terry Giliam) skatuves versijā (2018). Berlioza operu katalogā “Trojieši” ir monumentālākais darbs, traģēdija ar krāšņu instrumentāciju un augstām prasībām pret dziedātājiem. Visu minēto iestudējumu muzikālais vadītājs ir franču diriģents Filips Žordāns, kaismīgs Berlioza fans un viņa daiļrades pārzinātājs. Vietā atzīmēt, ka, neraugoties uz pretrunīgajiem viedokļiem par Berlioza operu iestudējumu režijas koncepcijām, muzikāli tie visi bijuši ļoti augstā līmenī, un “Trojieši” nav izņēmums par spīti faktam, ka iestudējumā savu dalību atteica gan viena no plānotajām Didonām – Elīna Garanča un viens no plānotajiem Enejiem – Braiens Himels.

Šoreiz zvaigžņu sastāvu līdzās jau pieminētajai Stefānijai Ustrakai veidoja amerikāņu tenors Brendons Jovanovičs (Enejs), krievu soprāns Jekaterina Semenčuka (Didona), franču mecosoprāns Oda Estremo (Anna), baritons Stefans Degū (Horēbs) un citi. Berlioza operām raksturīgs, ka dziedātājiem jābūt apveltītiem ar īpaši plašu diapazonu, kas nereti pārsniedz tradicionāli fiksēto balss tipu diapazonu robežas. Diriģents Filips Žordāns to komentējis šādi: “Kasandra ir loma, kurai nepieciešamas skaistas augšējās notis, tomēr interpretācijas kvalitāti nosaka ļoti stabils vidus reģistrs. Atšķirībā no Didonas, Kasandras loma ir ļoti teatrāla, tāpēc izšķiroša ir dziedātājas aktiermeistarības prasme. Didonai būtiskāk ir labi nodziedāt savu partiju, ekspresija ir otrajā plānā. Eneja lomai, līdzīgi kā Meijerbēra operās vai Rosīni “Vilhelmā Tellā”, vajadzīgs varoņtenors ar ļoti elastīgu un kustīgu balsi, kas spēj paņemt ļoti augstas notis, – tādu tenoru ir ļoti maz.”[2]

[C]Čerņakova iestudējumā ir lieliski visu minēto lomu interpreti, kuriem grūtības nesagādā ne sarežģītās vokālās partijas, ne arī režisora uzdevumi.[C2]

Ja protat franču valodu, starpbrīžos ierakstā un arī Parīzes Nacionālās operas mājaslapā iespējams noklausīties interviju ar Stefāniju D’Ustraku, kura aizrautīgi dalās savā pieredzē, strādājot ar Dmitriju Čerņakovu. Režisors visus iestudējumā iesaistītos spējis pārliecināt par savu redzējumu, reizēm pārsteidzot pat pieredzējušus operdziedātājus. Taču vakara galvenā zvaigzne ir tenors Brendons Jovanovičs ar baritonāli spēcīgu apakšējo reģistru un liriskām “augšām”, kā arī pārliecinošu visai pretrunīgo Eneja tēlu, kurš būtībā savieno divas tik atšķirīgās pasaules – šajā gadījumā nevis Troju un Kartāgu, bet pēckara šausmas uz totalitārisma un revolucionāra juku fona ar klīnikas biedējošo ēnu pasauli Berlioza simfoniskākajā operā.