Uzgaidāmā telpa

Jau 2017. gadā Mihails Gruzdovs sāka iestudēt Janas Dobrevas lugu “Smilšu cilvēciņi”, toreiz gan Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Bez īpašiem paskaidrojumiem jau izsludinātās izrādes tika nomainītas. Tagad režisora vēlme iestudēt šo darbu ir piepildījusies Dailes teātra Kamerzālē.

Režisors pats lugu ir arī tulkojis, un diemžēl profesionāla redaktora trūkums atstājis tekstā dažas neveiklības, piemēram, “uztaisīt pašnāvību”. Tāpat Gruzdovs pieteikts arī kā “plastiskā zīmējuma autors”, kas nozīmē atturīgu kustību partitūru lielākoties izrādes beigās.

Janas Dobrevas luga, ko teātris piesaka kā lirisku komēdiju, pretendē uz zināmām patiesībām par cilvēka dzīves jēgu un vērtībām, kuru dēļ dzīvo. Autore konstruē situāciju klīnikas uzgaidāmajā telpā, kurā satiekas četras sievietes. Pie kāda speciālista viņas atnākušas, nav īsti saprotams, un vēlāk izrādās, ka ne jau pie ārsta viņas ieradušās, bet noskaidrot būtiskus jautājumus savā dzīvē. Izmantojot uzgaidāmās telpas simbolu, autore acīmredzot vēlas pateikt apmēram ko tādu, kā dzied senā baznīcas dziesmā: “Mēs šeitan esam viesi, Ne mājas vietiņā; Tā pasaule patiesi Mūs neapmierina.”

Luga ir diezgan deklaratīva, taču, kā liecināja zināmas skatītāju daļas reakcija, tajā veidotie attiecību modeļi ir atpazīstami, un tieši tas izraisa emocionālu atsaucību zālē. Vienā gadījumā stāsts ir par meitu, kuras māte bijusi prostitūta, bet pati meita kļuvusi par bargu tiesnesi. Otrais stāsts ir par māti, kas nemitīgi runā, un meitu, kura klusē, lai ik pa brīdim izpaustos iekšējos monologos, un te runa ir par atsvešināšanos un tās pārvarēšanu. Savukārt mazliet haotiskajā Studentes tēlā autore pauž savu skatījumu uz jaunas sievietes centieniem enerģiski izsist sev vietu dzīvē, kaut arī Studentes uzdevums būtu pārējās sievietes uzklausīt.

Skatoties “Smilšu cilvēciņus”, nāk prātā Mihaila Gruzdova pirmā Latvijā iestudētā izrāde, kad Valmierā dzimušais, bet Pēterburgā skolotais režisors 1992. gadā Valmieras teātrī uzveda Žana Pola Sartra “Veltījumu Tai dāmai” – spilgtā formā ietvertu eksistenciālisma drāmu, kuras varoņi bija miruši. Eksistenciāli motīvi veido arī Dobrevas lugas pamatu: Vitas Vārpiņas atveidotajai Sievietei tikko mirusi viņas nīstā māte, bet Akvelīnas Līvmanes atveidotā Māte ir mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Un, līdzīgi kā sen tapušajā Sartra lugas iestudējumā, režisors lugu slēdz caur spilgtu, uz groteskas robežas balansējošu formu. Mārtiņa Vilkārša neitrāli baltajā uzgaidāmās telpas vidē četras sievietes Valentīnas Začiņajevas spilgtajos kostīmos liekas izkāpušas no klaunādes vai, iespējams, delartiskās komēdijas. Arī viņu spēles veids ir izkāpināts. Viskomfortablāk, šķiet, šajos apstākļos jūtas Akvelīna Līvmane, kura precīzi tver lomas kodolu – zem nemitīgas rosības un vārdu plūdiem slēptu izmisumu par grīstē salaisto dzīvi. Aktrise, kura ir astroloģe, vairāku grāmatu autore un mēdz iedvesmot cilvēkus arī veselīgam dzīvesveidam, demonstrē gaumīgu pašironiju, kad viņas varone piedāvā Sievietei palasīt gudru grāmatiņu un stāsta, kā mazgā ābolus ar ziepēm.

Ievai Florencei Meitas loma ir samērā nepateicīga, jo tajā garas klusēšanas pauzes mijas ar monologiem, kas savukārt ir visai emocionāli sakāpināti. Vismaz pirmizrādē šķita, ka vēl ceļā uz savu Sievietes, respektīvi, tiesneses tēlu, ir Vita Vārpiņa, jo rodas iespaids, ka spēles maniere aktrisei nenāk organiski. Režisora iecere aktrisei, iespējams, palīdzēt, ieliekot rokās tiesneša āmuriņu, rada lieku ilustratīvismu. Vārpiņas varoni mēs ieraugām emocionāli ievainotu, viņa vairās no spilgtas gaismas, izturas noraidoši pret samērā kaitinošo kompāniju, tomēr pakāpeniski atveras savam stāstam. Anete Krasovska Studentes tēlā pamatā izlīdzas ar jau citās lomās izmantotu ekspresiju, lieliem enerģijas uzplūdiem, haotisku darbošanos. 

[C]Manuprāt, iestudējuma problēma ir tā vēstījumu pamācošais tonis, ko režisors centies neitralizēt, tomēr arī viņam ir ļoti gribējies pateikt, ka cilvēkiem vajag dzīvot pareizāk nekā līdz šim.[C2]

Tādējādi izrāde atstāj samocītu iespaidu, kurā no aktrisēm tiek prasīta liela emocionālā intensitāte, brīžiem upurējot nianses un pustoņus. Tāpat ir jautājums par finālu, kurā sievietes ir nometušas savus krāsainos kankarus un baltos naktskreklos izpilda kustību partitūru. Vai viss notikušais ir sapnis, vai arī vienīgais ceļš, kā atbrīvoties no ikdienas uzslāņojumiem, ir sapnis – vai pat nāve?