Zem asfalta ir pludmale

Gilberta Adēra romāna “Sapņotāji” darbība risinās Parīzē, uz 1968. gada pavasara fona, kad studentu sākotnējā sacelšanās pret novecojušo izglītības sistēmu pamazām pāraug plašākās protesta demonstrācijās, vēršoties pret Rietumvalstu līdzdalību Vjetnamas karā, imperiālismu, dzimumu un politisko nevienlīdzību. Līdzās tādiem lozungiem kā “Aizliegts aizliegt!”, “Sekss – tas ir lieliski!”, “Aizmirsti, ko Tev mācīja, sāc sapņot!” par vienu no zināmākajiem un poētiski ietilpīgākajiem saukļiem kļuvis izteiciens “Zem asfalta ir pludmale”, paužot ideju par brīvību, kas ierakta iecementētajā pilsētas bruģī jeb saspīlētajās sabiedrības normās un valstiskajos statūtos.

Arī režisore Laura Groza-Ķibere nav abstrahējusi Adēra romāna laiku un vietu, saglabājot pilsētā valdošo protesta akciju un kreisi noskaņoto ideju klātbūtni. Piemēram, izrādē atstāta aina, kur Ginta Grāveļa varonis, cik noprotams, viens no  marksisma ideju piekritēju grupējuma līderiem, pārmet Artūra Dīča Teo novēršanos no sociālpolitiski aktīvajiem notikumiem Parīzē. Jāatzīst, šādas līdz galam neattīstītas detaļas, līdzīgi kā ainas ar Teo un Izabellas vecākiem Vitas Vārpiņas un Jura Bartkeviča atveidojumā, iestudējuma ekspozīciju padara samērā gausu un izrādes kontekstā šķiet neobligātas. Vēstījumā iederīgāks ir režisores ieviestais meitenes tēls, ko atveido Dārta Daneviča. Aktrise nolasa stāstu par diviem cilvēkiem, kurus vieno spēcīgas jūtas, taču šī mīlestība ir nepārtraukti jāpierāda – caur dažādiem asprātīgiem, bet nereti arī pazemojošiem un nežēlīgiem pārbaudījumiem un uzdevumiem. Šī atkāpe kalpo kā dvīņu Izabellas un Teo un viņu nesen iepazītā drauga Metjū mijiedarbes manifests. Viņus vieno ne tikai savstarpēja mīlestība dažādās variācijās, bet arī pašu izdomātas spēles, ko inspirē gan neordināro personību kaismīgā apmātība ar kino, mēģinot dzīvē atkārtot filmās redzētas ainas, gan vēlme sevi apliecināt, būt pamanītiem, gan neapšaubāmā greizsirdība, kas iezogas attiecību trijstūrī.  

Lai arī dzīvesveids, ko jaunieši attīsta vecāku uzticētajā dzīvoklī, ir absolūti nereālistisks, tiešām līdzīgs reibinošā sirreālismā konstruētai kino pasaulei, simboliski tas ir absolūtās brīvības un tajā pašā laikā arī vientulības manifests. Bohēmiskā trio dažādās formās īstenotā seksualitāte tikai ārēji atbilst puķu bērnu uzstādījumam Make love not war, jo izmisīgā vēlme ne tikai mīlēt, bet arī būt līdzvērtīgi mīlētam, kas urda visus trīs varoņus, liek attiecībās  parādīties arī neizbēgamiem kara elementiem. Tāpēc ir skaidrs, ka šo kaisles un jūtu sablīvēto sapni par nesagraujamo iekšējo brīvību un dzīvi, ko neietekmē ārpasaule, sagaida arī beigās.

[C]Precīzs ir radošās komandas piedāvātais žanrs – romance. Galveno varoņu šarmantās rotaļas, kuru vadmotīvs ir māksla un mīlestība, tik tiešām rada liriski dramatiskai dzejai līdzīgus notikumus. [C2]

Šo pasauli palīdz uzburt Ilzes Vītoliņas kostīmi – mūsdienīga 60. gadu beigu modes stilizācija, jo sevišķi Antas Aizupes Izabellai un Artūra Dīča Teo piešķirot nepieciešamo noslēpumaini valdzinošo tēlu, – un scenogrāfa -8 radītā barokāli bohēmiskā telpa. Atšķirībā no Bertoluči kino versijas par Adēra “Sapņotājiem”, izrādē ikonisko kino kadru projekcijas ir vizuāli pievilcīgas, bet tomēr paliek dekoratīvā līmenī, nepiešķirot konkrētajām skatuviskajām ainām papildu dimensiju. Brīnišķīgs atradums ir izvēlētās darbību pavadošās dziesmas – mūsdienu bulgāru multimākslinieks Ivo Dimčevs, savā radošajā darbībā savijot mūziku, performanci, teātri, deju un vizuālus izteiksmes līdzekļus, iemieso skatuvisko brīvību, kas iestudējumam “Sapņotāji” ļoti piestāv.

Izrādes pamatā ir trīs labi aktierdarbi. Režisore kopā ar Antu Aizupi, Artūru Dīci un Mārtiņu Upenieku saspriegojusi varoņu attiecību dažādās kombinācijas, no kā, piemēram, atteicās jau pieminētais Bertoluči, filmā neattīstot Teo un Metjū seksuālo sakaru līniju. Mārtiņa Upenieka Metjū ir ienācējs brāļa un māsas savdabīgajās attiecībās, šajā tēlā sastopas priekšstati par attiecību tradicionālo modeli un tajā pašā laikā spēcīga vilkme piedalīties jauniepazīto draugu spēlēs. Kad Metjū jūt, ka nevar sacensties ar saikni, kas vieno Teo un Izabellu, viņš tiem mēģina uzspiest sabiedrības ierastās “normālības” noteikumus. Artūrs Dīcis Teo veidojis kā ārēji raupjāko un ciniskāko, bet droši vien arī visvieglāk ievainojamāko varoni. Brīnišķīga savā lomā ir Anta Aizupe – Izabellas personība ir vistiešāk kino ietekmēta, meitene izspēlē filmu iedvesmotas lomas arī dzīvē – elegantu pašpārliecību nomaina rotaļīgums, atbrīvotu seksualitāti – trauslums un ievainojamība. Izabellā azarts un trakulība savijas ar jauneklīgu naivumu – šķiet, viņa vienīgā tik tiešām tic, ka šāda nošķirta dzīve trijatā ir iespējama.

Pēc 1968. gada notikumiem Francijā mainījās arī sabiedrība, pieņemot arvien liberālākas vērtības. Laikā, kad Latvijā konservatīvie un liberālie uzskati joprojām stīvējas, “Sapņotāji” varētu būt romantisks aicinājums pieņemt citam citu, jo bailes no vientulības ierobežo jebkura cilvēka iekšējo brīvību.