Komēdijas aizraujošā pasaule

Tiklīdz uzzināju, ka skatīšos izrādi “Venēra kažokādās” Valmieras teātrī, tūliņ atmiņā atausa Romāna Poļanska slavenā filma (2013) ar aktieriem Emanuelu Seņjē un Metjū Amalriku, un neizbēgamais salīdzinājums likās riskants. Ļoti pazīstami vārdi, franču šarms, erotisko rotaļu izsmalcinātība… Vanda tika atzīta par aktrises labāko lomu. Emanuela Seņjē un aktieris Metjū Amalriks, kurš tāpat atradās savas meistarības virsotnē, deva tobrīd mazliet pagurušajam franču kinematogrāfam jaunu pacēlumu. Arī uz teātru skatuvēm “Venēra kažokādās” ne vienu reizi vien apbūrusi eiropiešu skatītājus. Turklāt pietiekami pazīstama ir arī Deivida Aivsa luga – jēdziena sadomazohisms “tēva” Zahera-Mazoha tāda paša nosaukuma romāna adaptācija, kas tika sarakstīta Brodvejas teātrim 2010. gadā un 2011. gadā saņēma trīs Tonija balvas – par labāko lugu, kā arī labāko sieviešu un vīriešu lomu.

Sižets it kā vienkāršs: teātra režisors Tomass, šķiet, ne sevišķi veiksmīgs, tikko pats sarakstījis inscenējumu Zahera-Mazoha romānam un nesekmīgi meklē aktrisi savam iestudējumam. Zaudējis cerības pēc kārtējās tukšās dienas, viņš slēdz ciet savu biroju, te piepeši istabā ielaužas vēl viena galvenās lomas kandidāte. Nelabprāt dodot iespēju jaunajai, acīmredzami vulgārajai Vandai, Tomass pamazām pakļaujas daudzajām interpretācijām, ko piedāvā šī nez no kurienes uzradusies aktrise. Lecīga, uzstājīga, nekaunīga un kārdinoša vienlaikus, Vanda sēj nopietnas aizdomas, jo talantīgi savij varones tēla raksturu ar pašas neordināro individualitāti. Zināmā mērā lugā attēlots duelis starp diviem cilvēkiem, kas “angažēti” vienā lomē vienlaikus interpretēt vairākus tēlus, gluži kā attēlus daudzās spoguļvirsmās: Vanda, kas ieradusies uz atlasi, Vanda, kuru sacerējis Tomass savā lugā, un Venēra, kuras tēls mostas viņa iztēlē, kad viņu sāk mulsināt un valdzināt atnākusī aktrise, kuras vārds, kā jau teikts, ir Vanda. Bet Tomasam pašam nākas tēlot aktieri savā lugā, un beigu beigās viņš jau vairs īsti nesaprot, vai Vanda ir viņa topošā iestudējuma aktrise vai jau viņa dzīves kaislība.

[C]Valmieras teātra izrāde, ko iestudējusi Inese Mičule, ir dzīvīga, dinamiska, ar humoru, kas pārtop emocijās, dažbrīd mulsinoša un pārdroša, ar kāpinājumu kā kreščendo.[C2]

Uz Ginta Sippo iekārtotās skatuves nav nekādu pārmērību, tikai tukši skatītāju zāles krēsli, scēna diviem tēlotājiem, kas spēlē laika un telpas vienotībā. Es pat teiktu, ka Valmieras teātra “Venēra kažokādā” savā ziņā ir Ziemeļu Venēra. Mazliet savaldīgāka, mazliet klusāka, mazliet korektāka, mazāk vulgāra un ekstravaganta nekā viņas franču vārdamāsas ar akcentētu Parīzes šarmu un ar efektīgāku seksuālo provokāciju. Ingas Alsiņas-Lasmanes jaukumiņš Vanda pēc savas dabas nav “lauvene”, drīzāk gandrīz līdz fanātismam lietišķa būtne, kas spiesta tērēt krietni vairāk enerģijas sava mērķa sasniegšanai, jo Imanta Strada Tomass nav vājš, nav piekāpīgs, un nekas viņa vīrišķīgajā stājā neliecina, ka viņam būtu kāda vājība, uz kuru varētu cerēt. Šāds Vandas – Ingas Alsiņas-Lasmanes un Tomasa – Imanta Strada spēku samērs man pat šķiet interesantāks nekā slavenajā franču filmā, kurā Tomass Metjū Amalrika tēlojumā jau sākotnēji ir piekāpīgs, trausls un vājš sieviešu dzimuma priekšā.

Ingas Alsiņas-Lasmanes Vanda uzlido uz skatuves, gluži kā ķerot pēdējo aizejošu tramvaju: tagad vai nekad! Lietusmētelī, ar suņa kaklasiksnu ap kaklu, kurpēs ar salauztu papēdi, pagrābusi milzīgu somu ar visiem iecerētajiem rekvizītiem, viņa neatskatoties metas uzbrukumā, lai izkarotu lomu gaidāmajā izrādē, bet tas patiesībā izvērsīsies par viņas priekšā stāvošā autora, režisora un vīrieša Tomasa iekarošanu. Visi paņēmieni labi, lai kādu reakciju tie izraisītu… Un viņu mēģinājums pārvēršas par improvizētu kārdināšanas spēli. Abi tēlotāji azartiski iesaistās sākumā vēl maskētās sado-mazo attiecībās, viņi pakāpeniski – caur manipulācijām, pakļautā un dominējošā “lomu” cīkstiņiem, caur humoru, cinismu, burlesku, erotismu – ieved skatītāju komēdijas aizraujošajā pasaulē, kurā attiecības “vīrietis-sieviete”, “režisors-aktrise”, “vājums un spēks” aizpildās ar virmojošām psiholoģiskām niansēm starp “Es” un “Spēle”, transformējot sākotnējos tēlus viņu pretmetos.

Finālā režisore izved abus varoņus paklanīties, saķēdētus kopā ar rokudzelžiem, saķēdētus uz mūžu. Viņa cīnījās par lomu, ieguva mīlestību! Viņš pretojās aktrisei, bet atrada savu Venēru! Valmieras teātra izrāde Ineses Mičules iestudējumā bez līdzšinējā tik pierastā sociāli politiskā zemteksta sniedz pusotras stundas skatuviskas baudas, smieklu un laba garastāvokļa.

* Raksta autore – beļģu teātra kritiķe un zinātniece