Harijs, Rons un Hermione

Pirmie soļi savas teritorijas un prestiža iekarošanā Latvijas teātra telpā četru aktieru un dramaturga Evarta Melnalkšņa jaunradītajai teātra trupai KVADRIFRONS ir sperti. Jau vasarā Valmieras teātra festivālā parādītais “Pavasaris” un līdz šim tikai Latvijas Kultūras akadēmijas eksāmena komisijai atrādītā “Himna” tāpat kā izrāde-ekskursija cirkā “Brīnuma skartie” rada priekšstatu par šo enerģisko entuziastu kopu, un šis priekšstats ir ļoti cerīgs.

“Izrāde par jauniem māksliniekiem un mīlniekiem, kovbojiem un indiāņiem, sociāliem burbuļiem, stulbo realitāti, zviedru ģimenītēm un skaistākajām ēkām uz pasaules” – tā Klāva Meļļa spoži aizstāvēto maģistra darbu “Himna” raksturo pats teātris. Līdzīgi kā “Pavasara” gadījumā, literārais materiāls ir bijis tikai atspēriena punkts, šoreiz tā ir Ainas Rendas daiļrade, bet gala versijā rakstniece nemaz nav norādīta, tā vietā draiskulīgi rakstot “pēc visādiem motīviem”. Motīvu tiešām netrūkst, kaut vai apšaubāma līmeņa kovboju filmas, kas kļūst par nozīmīgu sižeta sastāvdaļu. Taču Ainas Rendas darbs izrādes pamatā ir – tiesa, ne virsrakstā norādītā “Himna”, bet “Pirmavots” jeb “Avots”, kas ir iestudēta citur pasaulē (Normunda Akota recenziju par Ivo van Hoves iestudējumu lasiet šeit: http://www.kroders.lv/verte/558). Kas man patīk KVADRIFRONA izrādēs – viņu pozitīvais pietātes trūkums pret pirmtekstu, radot savu brīvu skatījumu un faktiski jaunu lugu (tas pats notika arī “Pavasarī”, kur no Franka Vēdekinda palikušas vien tēlu aprises).

Klāvs Mellis pats ir teksta autors un arī telpas iekārtotājs. Lai nonāktu sēdvietās, skatītājam ir jāiet pāri nelielajam spēles laukumam, kas iekārtots kā nosacīts arhitektu birojs. Trāpīgi atrasta Ennio Morikones dziesma no filmas “Companeros”, kas ik pa brīdim ieskanas skaļi, bet varoņi to klausās arī austiņās. Dziesma tiešām “pielīp” arī skatītājiem. Zīmīgais vakars Gdaņskā, kad meitene un divi puiši ir satuvinājušies, tiek atgādināts varoņu monologos. 

[C]Kaut arī ilgu laiku izrādes autori mēģina izlikties, ka galvenā cīņa ir par to, kuram no puišiem tiks meitene, tas nebūt nav tik vienkārši. Tāpat kā naivs izrādās pieņēmums, ka pieauguši cilvēki varētu ilgāku laiku būt kā Harijs, Rons un Hermione no “Harija Potera”, respektīvi, “vienkārši draugi”.[C2]

Ance Strazda, Reinis Boters un Āris Matesovičs atveido jaunus arhitektus, un stāstam ir divas pamatlīnijas – nosacīti sakot, intelektuālā un emocionālā. No vienas puses, ir runa par to, ko jauni, ambiciozi cilvēki vēlas sasniegt profesijā un kā viņi vērtē sabiedrību kopumā. No otras – ko “intelektuāļu spārnā” domā par jūtām, mīlestību, attiecībām. Un, lai arī režisora attieksme pret varoņiem un viņu izpausmēm ir izteikti ironiska, pamatproblēmas ir visnotaļ nopietnas. Kas ir cilvēki, kuru pasūtījumus mēs pildām, un kas ir tie, kas baudīs mūsu darba augļus? Tikpat labi mēs varam uzskatīt, ka ar Āra Matesoviča – Henrija – muti runā snobisms, taču gluži nieki tie nav, un sabiedrības attieksmē pret “grūtdieņiem” netrūkst tonnām liekulības.

Trijotne tīri darba ziņā varētu viens otru papildināt, ja vien nebūtu to sasodīto jūtu. Henrijs ir cinisks, toties racionāls, Reiņa Botera Roberts – humānāks, emocionālāks, taču līdz ar to raksturā vājāks, ietekmējamāks. Ances Strazdas Dominika – lietišķā sieviete, kas attiecīgos apstākļos spēj atraisīties neprātībām. Taču mīlas trijstūra vietā ir kaut kāds piņķeris, un to, kurš kuru vairāk mīl un kurš kuru iekāro, ar pirmo piegājienu saprast nemaz nevar. Un iespējams, ka pirmais skūpstīšanās skats mazliet par ātru “izpļāpā” intrigu, kuru varētu atstāt tikai pašām beigām.

Darbība ir sadalīta ainās, ko ievada monologi un kurās nedaudz tiek pārbīdītas mēbeles, kas ir neobligāti, taču ļauj režisoram variēt mizanscēnas tik ierobežotā telpā. Kā saprotams, Klāvs Mellis ir pētījis arī teoriju par melodrāmu un tās klišejām radoši uzpotējis savu ironisko domāšanu. Teksts ir asprātīgs, un visi trīs aktieri, būdami režisora domubiedri, strādā precīzi un konkrēti. Cita lieta, ka ir grūti izkāpt no jau iepriekš atveidotajiem tipāžiem, tāpēc, piemēram, Reiņa Botera varonī ir jūtama aktiera jau agrāk atveidoto varoņu neizlēmība un ievainojamība, vienlaikus tomēr ir radīta speciāli pārspīlēta žestu partitūra, sākot izrādi ar monologu. Āris Matesovičs sava tēla veidošanu sāk ar formu, runādams pārveidotā balsī, taču rezultāts ir pārliecinošs. Tāpat Ance Strazda eleganti pārslēdzas no mazās priekšnieces tēla uz erotiski izkāpinātu jaunu sievieti un atpakaļ.

Izrādi ir aizraujoši skatīties, jo tās varoņi ir dzīvi, brīžiem muļķīgi, kaut kādos brīžos par daudz, citos atkal par maz aizspriedumaini. Viņi grib dzīvot, izsisties, mīlēt, justies komfortabli. Teksts ir asprātīgs, un realitātes savijums ar stulba kino sižetu – teju žilbinošs. Jānovēl KVADRIFRONAM spēt noturēt pagaidām sekmīgi uzsākto ceļu, par nopietnām lietām spējot runāt šķietami viegli, aizrautīgi un ar nedaudz smeldzīgu piesitienu.