Spēle ar kanonu jeb Uldis un Baiba Dziesmu svētkos

Raiņa “Pūt, vējiņi!” ir darbs, ar kuru, nešaubos, katram latvietim ir savas personiskas asociācijas – Gunāra Pieša kanoniskā kinofilma (1973), Imanta Kalniņa mūzika vai vienkārši stundas, kas pavadītas, pusaudža vecumā obligātās literatūras ietvaros cenšoties uztvert Raiņa lugas satura būtību.

Elmārs Seņkovs kopā ar radošo komandu un aktieru un dejotāju ansambli Nacionālā teātra 100. sezonas atklāšanas izrādi veidojis kā universālu kultūratsauču labirintu, kas piemērots dažādu paaudžu skatītājiem un atgādina spēli ar Latvijas Kultūras kanonu. Kā reveranss jau minētajai filmai skatītājus svinīgā prologā uzrunā Ģirts Jakovļevs un Esmeralda Ermale (Uldis un Baiba). Monikas Pormales radītie stāvie skatuves podesti un ģeometriski precīzie masu mizanscēnu zīmējumi Jāņa Purviņa un Agates Bankavas horeogrāfijā met tiltu uz Eduarda Smiļģa un Jāņa Munča 20. gadsimta 20. gados Dailes teātrī aktualizētajām skatuves horizontāles, vertikāles un diagonāles idejām. Veselu nozīmju slāni veido improvizācijas par neseno Dziesmu svētku tēmu, uz skatuves visu izrādes laiku esošajam korim no plecos iekārtajiem auduma maisiņiem citu pēc cita velkot dažādus rekvizītus. Labi pameklējot, šādu asociāciju vēl būtu daudz, un tas līdzās bagātīgi lietotajai ironijai iestudējumu padara viegli skatāmu.

Izrādes pamatā ir dažādu laiktelpu – tagadnes un pagātnes – satikšanās, kas izspēlēta teksta un vizuālo simbolu kolīzijā, Raiņa lugas poētisko leksiku un autentiskos latviešu tautas tērpus savienojot vienā semiotiskajā sistēmā ar tādām prozaiskām 21. gadsimta ikdienas reālijām kā divlitru alus pudeles vai plastmasas lietusmēteļi. Tajā pašā laikā, kaut arī izvēloties spēcīgu izrādes estētisko veidolu, Raiņa lugai režisors piegājis ar pietāti, neveicot principiālas tekstuālas izmaiņas, taču rūpējoties, lai aktieri tekstu izprastu kā sadzīviskā, tā simbolu līmenī.

Visprecīzāk šos divus slāņus pirmizrādē izdevās savienot Jēkaba Reiņa Uldim. Jaunais aktieris trausli un absolūti patiesi nospēlē varoņa izaugsmes ceļu – psiholoģiskajā līmenī iemācoties lūgt, nevis pavēlēt, bet simboliskajā – no fiziskā spēka sfēras pietuvojoties Baibas garīgajai tīrībai. Tehnisku treniņu vēl prasa dikcija un spēka sadalīšana visas izrādes garumā, lai nezaudētu emocionālo intensitāti fināla skatā. Arī Laura Siliņa Barbas lomā, jau kopš pirmajiem mirkļiem pievelkoties pie Ulda kā magnēts, caur spītību un morālo stāju vienlaikus nospēlē dziļu mīlestību.

[C]Ne Lauras Siliņas Barba, ne Kārļa Reijera Gatiņš nav bāli tēli, kuri pret savu gribu tiek ierauti notikumu gaitā. Arī viņi ilgojas, tiecas, vēlas, mīl un dara to ar milzīgu iekšējo spēku. Kārļa Reijera Gatiņš savās ilgās pēc Baibas savā ziņā pat kļūst par Ulda alter ego, un šāda interpretācija Gatiņa – Baibas – Ulda attiecību trīsstūri padara līdzvērtīgāku.[C2]

Silta un maiga ir Agneses Cīrules Zane. Komiskajā ampluā spoža ir Madara Botmane (Anda), kuras attiecības ar Raimonda Celma Didzi intonatīvi līdzsvaro Ulda un Baibas traģisko sižetisko līniju. Kā pretpoli veidoti arī abu māšu tēli – kamēr Lāsmas Kugrēnas Māte, ieģērbta pilnā svētku rotā, pavēloša un skaļa, galvenokārt atrodas skatuves augšdaļā, Lolitas Caukas Orta, silta, līdzjūtīga, bet vienlaikus stingra, hierarhiski apdzīvo zemākos podestu pakāpienus.

Izrādes struktūrā gan aktieri, gan statisti izvietoti kā punktiņi uz nošu līnijām vai putni uz elektrības vadiem. Matemātiski precīzās skatuves kompozīcijas ir vizuāli efektīgas, un kustīgais cilvēku mūris aiz galveno varoņu mugurām raida spēcīgu vēstījumu par to, ka Uldis un Baiba nav tikai nacionālās dramaturģijas ikonas, kas no Raiņa kopoto rakstu sējumiem pārceļojušas uz Nacionālā teātra skatuves, bet, iespējams, tikpat labi divi jaunieši, kas satikušies Dziesmu svētku kopkorī. Tajā pašā laikā tieši Dziesmu svētku tēma izrādē atrisināta visnekonsekventāk – masu ainas brīžam precīzi iemieso Raiņa lugā ietvertos simbolus (nolauztā egles galotne, Daugavas viļņi, vējš utt.), brīžam dekoratīvi attēlo ar Dziesmu svētku norisi saistītos stereotipus, kuriem ar pārējo skatuves darbību ir maz sakara.

“Pūt, vējiņi!” ir izrāde, kurā patriotisms līdzsvarotās proporcijās savienots ar ironiju, tradīcijas – ar laikmetīgo.