Izrāde kā glābējzvans

Šodienas trīsdesmitgadniekiem droši vien vēl palicis atmiņā tīņu seriāls “Glābējzvans”. Iespējams, to atceras arī Kārlis Krūmiņš, viens no jaunās Leļļu teātra izrādes “Romeo un Džuljeta” skatuves versijas radītājiem un režisoriem. Jo, visticamāk, tieši viņš palīdzējis režisoram Dāvidam Džovanzanam izvēlēties, kas mūsdienu Latvijas pusaudžiem varētu būt šāds glābējzvans. Šajā gadījumā – brīdinājums un mierinājums vienlaikus. Jo tāds, manuprāt, bijis uzveduma mērķis.

Programmā izrādes veidotāji teikuši paldies tiem, kas uzticējuši savus stāstus, jo tieši tie ir sižeta pamatā. No Šekspīra, uz kura lugas motīviem autori arī atsaucas, palikusi tik vien kā maskuballe, kurā iepazīstas divi varoņi, un tas, ka bērni iet bojā vecāku dēļ. Ne aiz divu dzimtu senā naida, bet aiz katras, savā čaulā un neveiksmēs ieslēgtās mātes (protams, mātes, tēvu pamestas) vienaldzības, nespējas klausīties un sadzirdēt, skatīties un ieraudzīt. Pieaugušo neizdevusies dzīve pret pusaudža egocentrismu – tās ir durvis, kas aizbultētas no abām pusēm.

Džuljeta (Dana Avotiņa-Lāce) un Romāns (Miķelis Žideļūns) patiesībā tikai vienu brīdi nokļūst notikumu centrā, satikušies pēc Helovīna ballītes un noņēmuši maskas – ne tikai tupos multeņu ģīmjus, bet arī ikdienas aizsargkārtu. Tikpat lielā mērā izrādes traģiskie varoņi ir pārējie tīņi (Anrijs Sirmais, Edgars Kaufelds, Artūrs Putniņš, Santa Didžus, Pēteris Galviņš), kuri, savā vaļā atstāti, pieņem “Zilā vaļa” šerminošos izaicinājumus, paši balansē uz nelaba gala robežas un rauj citus līdzi. Tie nav nekādi padibeņu bērni – ne bez nolūka darbība sākas mūzikas skolā, Skolotājam (vēlāk arī Psihoterapeitam – Ģirts Šolis) rutinēti demokrātiskā veidā stāstot par Sergeja Prokofjeva un Hektora Berlioza mūziku, ko iedvesmojusi Šekspīra traģēdija. Nevienu, Skolotāju ieskaitot, tā mūzika nekustina, ja nu pamodina “Bruņinieku dejas” pirmie dārdošie akordi. Kairinātājiem jābūt daudz spēcīgākiem.

Izrādes telpu (scenogrāfe Austra Hauks) veido videoprojekcijas un viegli pārvietojami širmji, kas reizē ir sienas un ekrāni un spēj īsā brīdī mainīt notikumu vietu, pārvēršoties par ballītes zāli, pārģērbšanās kabīni, dzelzceļa uzbērumu vai braucoša auto jumtu. Galvenos varoņus dublē lelles (skulptore Natālija Davidoviča). Tās ir viņu pašu augumā, kad vārda tiešā nozīmē ir tik slikti, ka jārāpjas pa sienu augšā. Milzīgas, pie kurām viņi meklē aizsardzību un palīdzību. Sīciņas, kas parādās tikai video. (Patiesību sakot, aktieri šīs dažādās izpausmes varētu nospēlēt arī paši, vismaz dažas no tām, neliekot saspringtas darbības laikā vēl minēt arī mīklas.)

[C]Tikpat reāla kā fiziskā īstenība ir arī virtuālā pasaule, kurā visi dzīvo.[C2]

Tieši tā arī kļūst par iemeslu Džuljetas pašnāvībai. Virtuālā, vecākiem viegli noslēpjamā realitāte ir šodienas bērnu paralēlā eksistence, kuras solījumi ir mānīgi, bet nāve gan var būt īsta. Šo motīvu ziņā izrāde sasaucas ar Reiņa Suhanova iestudētajiem “Labajiem bērniem” Valmieras teātrī.

Izrādei “Romeo un Džuljeta” ir tik skaidrs mērķis un mērķauditorija, ka tās dēļ iespējams ignorēt pārspīlējumus, lieku sarežģīšanu, brīžiem pašmērķīgas fizioloģijas izpausmes. Lai ir, ja vien kādam tas zvans atskanēs laikā.