Vientulība bez parūkas

Daudzo klasikas darbu modernizācijas sērijā, kas pārņēmusi Latvijas teātrus, Martina Krimpa pārrakstītais Moljēra “Mizantops” izceļas ar mērķtiecību – ja reizumis izmaiņas lugā mēdz būt dekoratīvas, tad šinī gadījumā pārmaiņas ir būtiskas un izrāde tiešām runā par šodienu.

Negaidīti par būtiskāko pazīmi, kas liecina par lugas norisi mūsdienās, kļūst valoda. Būtu vērts sīkāk analizēt divus aspektus, kas ekspresrecenzijas formātam ir pārāk detalizēti – kā Krimps transformē Moljēru un kā lugas tulkotājs Raimonds Ķirķis interpretē Krimpa valodu. 1666. gadā sarakstītajā “Mizantropā” dzejas valoda ir ar precīzām atskaņām, un tāda tā ir arī latviešu versijā. Krimpa – Ķirķa teksts atgādina kāda repera vai popmūzikas tekstu autora veikumu, kur personisko pārdzīvojumu dedzīgums apvienojas ar brīžiem klamzīgu, tikai aptuveni atskaņotu valodu.

Piemēram, Alsests Mārsijai saka tā:

Vai, piemēram, šāds retorisks jautājums:

Sākumā, kamēr auss pierod pie šī izteiksmes veida, tas mulsina un tracina. Taču tieši šāda vēstījuma forma, kas pretendē uz poētismu, bet izceļas ar izteiksmes barbarismu, raksturo mūsu laikmetu, kaut Krimps, rakstīdams 1996. gadā, tēmēja uz 20. gadsimta problemātiku.

Vēl kāds aspekts, ko nevar nepamanīt, ir autobiogrāfisku motīvu klātesamība režisora Viestura Meikšāna darbā. Pēc zināmas pauzes, kad Meikšāns vadīja Kultūrkapitāla fonda ekspertu padomi, dalīdams naudu projektiem, atgriezties tieši ar “Mizantropu” ir visnotaļ konceptuāli, jo šis darbs ir saistīts arī ar viedokļu sadursmēm. Iespējams, ka ne tikai šis aspekts vien ir kopīgs izrādes režisoram un lugas galvenajam varonim Alsestam.

Pārceļot darbību uz Angliju, dramaturgs maina personvārdus visiem, izņemot galveno varoni, un Alsesta iemīļoto Dženiferu padara par amerikānieti. Liekot darbībai norisināties filmēšanas laukumā, tiek radīta iespēja reflektēt par īsto un tēloto realitāti, par patieso būtību un lomu, ieskaitot sociālās lomas, ar kurām cilvēki sev bruģē ceļu dzīvē. Alsests šķietami saka, ko domā, bet nevar nepamanīt, ka viņa izmantotās runas formulas atkārtojas. Izrādes pirmajā cēlienā notiek tāda kā varoņu parāde, kad katrs atrāda sev raksturīgākās iezīmes. No situāciju un aktierspēles viedokļa otrais cēliens ir koncentrētāks, mērķtiecīgāks un iedarbīgāks, jo tajā ir ekspresīva izskaidrošanās aina, gatavojoties autoavārijas skata filmēšanai un attiecību sarežģījumus ilustrējot ar bagātīgām mākslīgo asiņu šaltīm, kas, domātas ironiski, negaidīti nostrādā pat ar dziļi dramatisku zemtekstu. Savukārt izrādes kulminācija notiek Dženiferas rīkotajā ballītē Luija XIV stila kostīmos, kad vienīgi Alsests atsakās no maskarādes un zaudē – Dženifera, pat konfrontēta ar pārējo sabiedrību, tomēr paliek tās pusē.

[C]Šķiet, režisoram principiāli licies pierādīt sevi arī citos ampluā, tāpēc viņš ir arī scenogrāfs, kustību mākslinieks un skaņu celiņa veidotājs.[C2]

Šo spēka demonstrāciju Meikšāns, iespējams, izvēlējies, atceroties, ka pēc Liepājas teātrī iestudētajiem “Portretiem. Vilkiem un avīm” izskanēja viedokļi, ka izrādes koncepcijas autors ir nevis režisors, bet scenogrāfs Reinis Dzudzilo un kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo. Tagad inscenēto realitāti Meikšāns būvējis pats, un tā, sadarbojoties ar video mākslinieku -8 un kostīmu mākslinieci Baibu Litiņu, izdevusies rosinoša.

Gatim Malikam, kurš vairākkārt nominēts par otrā plāna lomām, Alsests ir nozīmīgs pakāpiens karjerā, un aktieris pārliecina ar sava varoņa iekšējo pretrunīgumu, dodot iespēju runāt ne tikai par šāda tipa varoņa drosmi, bet arī kompleksiem, kas baro viņa rīcību (galu galā, greizsirdība vienā brīdī nomāc visas pārējās Alsesta īpašības). Pārējais ansamblis spēlē saskaņoti, ļaujot ieskanēties varoņu rīcības motīviem – Agneses Jēkabsones Dženiferas vēlmei izcīnīt vietu sabiedrībā, pret kuru viņa noskaņota kritiski, Lauras Jerumas žurnālistes Elēnas centieniem sevi pozicionēt radikālā feminisma lauciņā, Ineses Kučinskas Mārsijas vīstošās dīvas dzēlīgumam, Leona Leščinska Konvingtona tukšajai ambiciozitātei, Kaspara Goda Aleksandra pašpārliecinātībai, Edgara Ozoliņa Džona peldēšanai pa straumi mīļā miera labad, Mārtiņa Kalitas un Rolanda Beķera varoņu talanta niecīgumam.

[C]Šī ir sabiedrība, kas zem glamūra kruzuļiem slēpj stingru apņēmību noturēties zirgā ar visiem līdzekļiem. Alsests tajā neiederas, jo atsakās pārģērbties un nosviež zemē parūku, ko viņam piedāvā Džons. Taču izrādes veidotāji Alsestu neidealizē.[C2]

“Mizantrops” ir izrāde, kas iekustina domāšanu par katra skatītāja attiecībām ar sabiedrību un meliem un puspatiesībām, ko šī sabiedrība vairāk vai mazāk verbalizētā formā pieprasa no indivīda. Secinājumus katrs var izdarīt pats.