Atmiņas neierobežotās iespējas

Laikmetīgās dejas iestudējums Memor pirmizrādi piedzīvoja 2017. gada 24. novembrī Ģetrūdes ielas teātrī (ĢIT). Horeogrāfe Agate Bankava, kuru dēvē par vienu no daudzsološākajām jaunās paaudzes laikmetīgās dejas māksliniecēm, ir atbildīga arī par telpas iekārtojumu un dejotāju Ivara Broniča, Taisijas Frolovas un Modra Opelta kostīmiem. Kā teikts pieteikumā ĢIT mājaslapā, izrādē tiek meklētas atbildes uz vairākiem svarīgiem jautājumiem par atmiņu kā cilvēka spēju un domāšanas virzītājspēku; ir ķermeņa atmiņa, emocionālā atmiņa, intelektuālā atmiņa; atmiņa ne vien palīdz cilvēkam atcerēties, bet arī rada robežas un liek šķēršļus ceļā uz attīstību, piedošanu, transformēšanos. Vārds Memor tulkojumā no latīņu valodas nozīmē atmiņa, tātad tas ir vēstījuma atslēgas vārds. [C]Memor var skatīties divējādi – kā vienkāršu laikmetīgās dejas izrādi, neiedziļinoties vēstījumā, vai tomēr atrauties no reālās telpas un laika, meklējot simbolus un zīmes.[C2]

Izrādi, kuras garums ir 50 minūtes, veido aptuveni 5 minūšu garas epizodes, piemēram, ievadā tā ir klikšķināšana ar mēli, staigājot dažādos virzienos, tālāk seko izdejoti stāsti un sajūtas klasiskās mūzikas, piemēram, Frederika Šopēna 13. Noktirnes, pavadībā vai pilnīgā klusumā, sinhronās vai atšķirīgās kustībās; šajos stāstos mūziku uz klavierēm atskaņo viens vai divi no dejotājiem. Šie fragmentārie uzvedumi tempa ziņā ir diezgan līdzīgi – vidēji ātri, un spraiga veidojas arī visas izrādes noskaņa. Iestudējuma neverbālais teksts ir dejas kustības, kas pamatā veidotas kā dialogi, un spēlēšanās ar sejas mīmiku. Taču izrādē skan arī verbālais teksts – monologi, kuri pārklājas, jo visi trīs dejotāji runā reizē un katrs savu tekstu; viens sāk, pēc brīža pievienojas otrs, vēl pēc brīža – trešais, tādējādi viņi viens otram runā pāri, taču dara to vienā ritmā. Šis paņēmiens ir ļoti sarežģīts, jo nav viegli vienlaikus uztvert trīs dažādus tekstus.

Iestudējuma telpu veido skatuve un deju grīda tās priekšā, uz kuras pamatā arī notiek darbība. Apgaismojums ir samērā vājš un izrādes laikā būtiski nemainās. Ir arī viens objekts – brūnas, vecas klavieres, kas dejotāju aktivitātēs piedalās ne tikai kā spēlējams instruments – uz tām dejo, tās grūsta un stumda pa deju grīdu, bet izrādes beigās tās tiek izstumtas ārā no zāles pa ieejas durvīm, tās tiek preparētas un pētītas. Dejotāju kostīmi ir sportiska stila, kas, visticamāk, norāda vienīgi uz vajadzīgo brīvību kustībās, jo tās brīžiem ir ļoti akrobātiskas un rada sajūtu, ka atrodies cirkā un vēro virves dejotājus.

Pirms doties uz Memor, vēlams izlasīt izrādes aprakstu, jo, nezinot nekā, var nesaprast neko. Iestudējuma nosacīto telpu var uztvert kā abstraktu vietu – būtībā tā ir apziņas, mentālā telpa, šajā gadījumā cilvēka atmiņa, kas nenoliedzami ietekmē domāšanu un citas spējas. Izrādē dažādi apspēlēts cilvēka prāts, kurā notiekošos procesus dejotāji attēlo ar kustībām un mīmikas spēlēm, arī ar zinātniska satura monologiem, piemēram, dejotāja Taisija Frolova savu tekstu norunā krievu, vācu un angļu valodā, tādējādi simboliski attēlojot atmiņas neierobežotās spējas. Arī klavieres, vienīgais redzamais scenogrāfijas objekts, netieši simbolizē cilvēka atmiņu. To, cik tā sarežģīta, dejotāji atveido dažādos veidos, piemēram, spēlējot klavieres un vienlaikus stumjot tās uz priekšu, guļot, stāvot vai izpildot uz tām dažādus akrobātiskus trikus,  kā arī pētot tās mehāniskās detaļas, kas ir skatītājam redzamas un rada asociācijas ar cilvēka prātu, kurš arī ir kā mehānisms un atmiņas veidotājs. Ir epizodes, kurās klavieres tiek grūstītas vai notiek cīņa starp diviem dejotājiem, kuri katrs atrodas savā instrumenta pusē, – šajā gadījumā simboliski parādīts, kā atmiņa var cilvēkam traucēt vai palīdzēt dzīvot. Emocionālo atmiņu dejotāji attēlo mīmikā, kas izpaužas kā smaids, dusmas un skumjas.

Ja apziņas un atmiņas telpu var nolasīt scenogrāfijā un dejotāju kustībās, tad izrādes laiks ir absolūti brīvi interpretējams – tā robežas ir izplūdušas, nav ne sākuma, ne beigu, ne tagadnes, ne pagātnes, ne nākotnes, nekāda lineāruma vai cikliskuma, veidojas sajūtas par kādu nekadni, bezgalību.

[C] Nav nozīmes, kura no epizodēm ir sākumā vai beigās, jo neviena no tām neliecina par kādu sākumu – galu, vakardienu, šodienu, vai rītdienu, un tās visas kopā neveido stāstu ar lineāru sižetu. [C2]

Arī klavieru izstumšana pa durvīm izrādes beigās nenorāda uz kādu robežu, jo tās tiek joprojām spēlētas – tātad viss turpinās. Taču ir vēl otrs variants – te, kā jau cilvēka atmiņā tam būtu jābūt, viss ir saplūdis kopā un pārklājas. Galu galā cilvēka atmiņa vienmēr ietver kādu pagātni un virzību uz nākotni. Laiks izrādē attēlots kā nepārtraukts domāšanas process un fragmentāru mirkļu kopums, kas veido atmiņu un tiek atainots kustībā, izspēlējot savstarpēji nesaistītus notikumus.

Laika un telpas satikšanās jeb laiktelpas veidošanās spilgti attēlota epizodē, kur visi trīs dejotāji vienā ritmā klikšķina mēles, paralēli cits pēc cita sākot arī staigāt pa deju grīdu. Palūkojoties dziļāk, rodas asociācijas ar pulksteņa tikšķēšanu jeb laika ritējumu, bet tas daudzums un dažādība, ko dejotāji dara šajā nosacītajā laika ritējumā, liecina par prāta spēju vienlaicīgi domāt vai likt izpildīt vairākas darbības, par atmiņas uzglabāšanas spējām, pētot atmiņu kā fenomenu.

Laikmetīgās dejas izrāde Memor ir mentāla, nelineāra, atvērta, bezgalīga, tajā katra kustība un katrs vārds ir mērķtiecīgs un vērsts uz kopējo vēstījumu.

 

Raksta autore – Liepājas Universitātes Rakstniecības maģistra studiju programmas 2. kursa studente