Labs sākums

Domājot par multimediālo izrādi “Gaismas raksti” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, vispirms šķiet zīmīgi tas, ka Latvijas simtgades kultūras programmu atklāj nevis grandiozs lielkoncerts vai dižsadancis, bet gan laikmetīgās kultūras notikums, kura veidotājiem ir ko teikt par Latviju šodien un nākotnē.

“Gaismas raksti” ir mūzikas, laikmetīgās dejas, instalācijas un teksta simbioze, bet tā jaudīgākais elements ir pati bibliotēka, kuras potenciālu kā skatuves mākslas telpai iestudējums atklāj. Scenogrāfs Voldemārs Johansons ēkas ātriju izmantojis vairākos līmeņos, sākot no kores, no kuras pār skatītājiem finālā līst daudzmetrīga ūdenskrituma projekcija, līdz pat lejai, kuru apdzīvo dejotāji, Latvijas Radio kora dziedātāji, statisti un arī skatītāji.

[C] Lai arī “Gaismas raksti” ir gan telpas, gan norišu ziņā vērienīgs uzvedums, skatītājs netiek atsvešināts un nolikts pasīva vērotāja lomā – izrādes dalībnieki pārvietojas caur publiku un darbība notiek vairākās vietās vienlaicīgi. [C2]

Tas rada gan neparedzamības iespaidu (izrāde var sākties jebkurā mirklī un vietā, jo blakus esošais cilvēks pēkšņi izrādās viens no kora dziedātājiem vai dejotājiem), gan klātbūtnes iespaidu, ļaujot skatītājam pašam izvēlēties, kam kurā brīdī pievērst uzmanību. Iesaiste panākta arī ar tehnoloģiskiem risinājumiem, piemēram, skaļruņiem, kas skaņai liek kļūt telpiskai un pozitīvā nozīmē nedaudz dezorientē klausītāju.

Mārtiņa Viļuma un Jāņa Šipkēvica ambientie, daudzslāņainie un tehniski sarežģītie skaņdarbi ar Ilmāra Šlāpina jaunradītiem tekstiem un tautasdziesmām Latvijas Radio kora izpildījumā ir uzveduma lielākā vērtība, kas, cerams, turpinās savu dzīvi arī pēc tā beigām. Vienlaikus gan rodas iespaids, ka starp visiem izrādes elementiem tieši Latvijas Radio koris ir zināmā mērā apdalīts un būtu pelnījis kādu brīdi netraucēti pabūt uzmanības centrā. Iestudējuma pirmajā daļā uzmanību novērš dejotāju un statistu “procesija”, savukārt pārējā laikā koris ir vai nu izšķīdis publikā, vai paslēpts stūrī pustumsā. Tāpat dažādi izrādes elementi atšķiras savā kvalitātē, piemēram, jūtams, ka pietrūcis profesionāla horeogrāfa – dejotājus un statistus vērot ir interesanti, taču šajā ziņā palicis vēl daudz neizmantotu iespēju (kustību partitūru veidojis režisors Viesturs Meikšāns).

[C] Izrāde “Gaismas raksti” jau izpelnījusies dažu labu kritisku ierakstu sociālajos tīklos, kur nodēvēta par tumšu, drūmu, nesaprotamu un simtgadei pārāk nesvinīgu. [C2]

Jā, par spīti iestudējumam dotajam nosaukumam tajā dominē melnā krāsa un tumsa, taču, manuprāt, šāda veida konceptuāls askētisms – tumsas un Mārtiņa Feldmaņa veidotās gaismu partitūras saspēle – ne tikai ļauj prātam atpūsties no impulsu un krāsu pārbagātās mūsdienu informācijas vides, bet arī vizualizē Ilmāra Šlāpina dziesmu tekstos ietverto mitoloģisko, pirmatnējo laiku, kurā “Dievs vēl nemaz nav piedzimis,/ un cilvēks ir vientuļa sala”. 

Drīzāk par nesvinīgiem gribas saukt pašmērķīgus notikumus, kam simtgades pasākuma statuss piekabināts klāt kā birka. Šis nav tas gadījums, jo, lai arī “Gaismas rakstiem” ir savi trūkumi, tas ir gudrs iestudējums, kas raisa pārdomas un atklāj tā veidotāju redzējumu par Latvijas nākotni – multikulturālu (izrādē līdzās latviešu dejotājiem piesaistīti arī citu tautību mākslinieki), atvērtu sabiedrību, kas ciena savu mantojumu, taču nebaidās to pārvērtēt, dodot jaunu skanējumu un nozīmi. Savu.