Pieci silti ziemas vakari Daugavpilī

Daugavpils teātris jauno sezonu turpina ar krievu dramaturga Aleksandra Volodina lugu „Pieci vakari”, kas uz Latvijas teātru skatuvēm spēlēta ar apskaužamu regularitāti. Triviālajā stāstā par kādas Tamāras un kāda Iļjina nejaušo satikšanos ziemīgajā Ļeņingradā pēc septiņpadsmit gadu senas šķiršanās režisorus joprojām aizrauj dramaturga piedāvāto tēmu daudzbalsība un kontrasti – par sapņiem un nolaišanos uz grubuļainas zemes, par principiem, pakļaušanās kuriem rada mazohistisku saldmi, un tomēr vēl ne bezcerīgi aizmirstu spirdzinošo emociju garšu, ar ko pacienāt noskumušu sirdi. Māra Ķimele Jaunajā Rīgas teātrī (2009) un Leons Leščinskis Liepājas teātrī (2014) piedāvāja melodramatisku stāstu par mazo cilvēku pieticīgajām vēlmēm, kurām tikpat nav lemts piepildīties. Ja Rīgas versijā izmantotie vēstījuma organizācijas un aktierspēles teatrālie paņēmieni lika smieties caur asarām, tad Liepājā žēlumu pret varoņiem raisīja skarbi naturālistiskais fons, uz kura izspēlēta pusmūža mīlētāju smeldzīgā nesatikšanās. Savukārt jaunais režisors Georgijs Surkovs Daugavpilī vairījies uzsvērt lugas sadzīvisko kontekstu un risināt cilvēciskās problēmas dzīves pabērnu lokā, tā vietā sniedzot maiguma pilnu, konceptuālu stāstu par ilgām un satikšanos.

Kaut arī uz izrādes programmas vāka mānīgi priekšplānā izvirzīts Mihaila Samodahova Iļjins, izrādes centrā likumsakarīgi tomēr ir Žannas Lubgānes iekšupvērstā Tamāra. Viņa, daudz solījušās jaunības pievilta, nu tramīga vada savu pieticīgo ikdienu, kur bez ceha meistares posteņa „Sarkanajā trīsstūrī” un rūpēm par māsasdēlu – ķīmijas studentu Slaviku (Vadims Bogdanovs) – daudz kas pāri nepaliek. Varam tikai minēt, kādēļ Iļjins savu jaunības dienu mīlestību Tamāru sauc par zvaigzni, bet, ja arī viņai savulaik piemitis īpašs personības starojums, tad nu tas savilcies mazā liesmiņā, kas dziļi sirdī tomēr pašapzinīgi deg. Aktrise prasmīgi skatītāju notur neziņā, vai viņas principialitāte, tā arī nekad neapprecoties, ir spīts vai tomēr tikai pašsaglabāšanās instinkta noteikta izvēle. Žanna Lubgāne izveidojusi atpazīstamu psiholoģiski monolītu sievietes tipu, kura kautrībā par savu neizdevušos, proti, mīlestības nepiepildīto, dzīvi nekrīt izmisumā, bet saglabā pašcieņu, sākumā visai skarbi atraidot kā no gaisa nokritušo ārēji vīrišķīgi nosvērto Iļjinu.

Aktrises dziļdomīgie skatieni teju ar spēku Iļjinā tiecas ieraudzīt patiesas uzticības solījumu. Tiem korespondē daudzās klusuma piepildītās pauzes un silto gaismu partitūra, prožektoriem lēnām izslēdzoties un ieslēdzoties, tādējādi viegli pārslidinot ainu pēc ainas (gaismu mākslinieks Sergejs Vasiļjevs). Vienīgi mikrofoni aktieru balsīm piešķir metālisku skanējumu un tādēļ īsti neļauj iegremdēties apcerīgajā klusumā, kas pārņem skatuvi, dialogiem noslēdzoties. Gaišais skatuves noformējums aktuālajā kubu estētikā un it īpaši hipsterīgie tvīda un kokvilnas kostīmi, jauniešu īsās bikses virs košajām zeķēm un filca aksesuāri (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Dace Sloka) turpina pasteļtoņu noskaņās ieturēto stāstu. Veiksmīgi stilizējot padomju unificētos interjerus, uz skatuves rindās sastatīti balti skapji, tumbas un antresoli uz ritenīšiem, kas vienlaikus kalpo par apzināti neērtām gultām, varoņu sirdēstus it kā pārceļot uz fizisko ķermeņu diskomfortu. Savukārt dibenplānā uz podesta novietotā Tamāras istaba atgādina krātiņu, kurā viņa pati sevi katru vakaru ieslogo. Scenogrāfija ir funkcionāla un viegli transformējama, ļaujot sekmīgi izvairīties no pārliekas nosacītības. Turklāt režisors eleganti atrisinājis dekorāciju pārbīdes – publikai redzami vien melnā tērpto skatuves strādnieku tumšie silueti, kas brīžam saplūst ar ļaužu burzmu pagājušā gadsimta vidus Maskavas ielās, kura demonstrēta dokumentālos video kadros uz skatuves gala sienas.

Režisors meistarīgi izmanto visu Lielās zāles skatuves muti, darbību jēgpilni organizējot vairākos plānos un arī simultāni. Īpaši izteiksmīga ir Iļjina un Katjas (Milena Rožanska) frontālā mizanscēna stacijas bufetē pēdējā brīdī pirms Iļjina gļēvās bēgšanas no Ļeņingradas, tā arī nespējot Tamārai atzīties pašam savas privātās un profesionālās dzīves fiasko. Iļjins aizmirstas pie degvīna karafes, bet Katja naivā cerībā atrunāt Iļjinu no pārsteidzīgā brauciena skolnieciskā naivumā draud dzert tikpat daudz. Fonā dzirdamā dispečeres neskaidrā balss, aktieru kustīgo augumu atspīdums aiz tiem novietotā stikla vitrīnā un mikrofona uzsvērtais skrapšķis, Katjai uzkožot marinētu gurķi, atmosfēru vērš dzīvei līdzvērtīgā intensitātē. Savukārt patiesi juteklisks ir jauniešu dialogs, kad Slaviks Katju māca smēķēt. Darbība absolūti pamatoti, it kā nost no tantes acīm, risināta proscēnijā, tālas, bet siltas ziemas saules starojumā. Negaidīti pārsteidz Vadima Bogdanova un Milenas Rožanskas artistiskais, dzirkstoša jauneklīguma pilnais tēlojums un spēja paralēli Tamāras un Iļjina restartēto attiecību stāstam gana pilnvērtīgi izstāstīt arī savējo, kurš nupat tikai sācies, bet kuru karstās sirdis tik viegli varētu salaist dēlī jau tagad. Jo sevišķi Slavika tēlā aktierim izdevies bagātīgi atklāt jaunieša pretrunīgo dzīves izjūtu, kur mijas pārgalvīgas aizrautības nosacīts emociju dzidrums un tik saprotamas bērnišķīgas dusmas, redzot, ka dzīve tā vienkārši neklausa paša dzīvotāja priekšstatiem par pareizo.

Irinas Kešiševas Zojai un Jurija Loseva Timofejevam savos trešā plānā tēlos Georgija Surkova vadībā izdevies atklāt pilnasinīgus raksturus, neraugoties uz to pieticīgo funkcionālo slodzi. Tā Irinai Kešiševai gudri dots uzdevums Zoju veidot kā mazliet naivu, ikdienišķu sievieti, kura, Iļjina paviršās uzmanības aplaimota, gatava vīrietī saskatīt īsto un vienīgo. Gandarījums, ka aktrise neiet vieglāko ceļu un nespēlē raksturlomu, kā citos iestudējums redzēts, kad azartiski izmantotas dramaturga dotās komiskās detaļas. Smiekli nenāk nemaz, kad Zoja pēc Iļjina netaktiski pēkšņās nozušanas, domām klejojot pavisam kur citur, apzinīgi kaļ aksiomas no gastronoma vadības rokasgrāmatas… Toties Iļjina draugs un īstenais Podgorskas ķīmijas rūpnīcas galvenais inženieris Jurija Loseva Timofejevs ir pašapzinīgs intelektuālis, mazliet pat aristokrātisks, kad šķietami nevērīgi uz pleciem uzmet adīto jaku un vēlāk manierīgi steidz Tamārai palīgā saremontēt ledusskapi un droši vien arī privāto dzīvi…

Režisora filozofiskais vispārinājums par mīlestību, kas ir tās gaidu vērta, kulminē izrādes finālā, kas risināts divos plānos, it kā apstādinot mirkli. Dziļumā uz podesta stilizētajā Tamāras istabā no stacijas bufetes vieglā reibumā atstreipuļojusī Katja noguļas Slavika klēpī, puisim maigi pirkstos virpinot viņas rudo matu šķipsnas. Te un tagad viņam, pašreizējam ķīmijas studentam, ir visas iespējas neielikt grīļīgus pamatus divu cilvēku laimei, un tas jau nekas, ja puiša sirdi šajā momentā silda arī Katjas negaidīti atnestie lekciju konspekti… Savukārt priekšplānā Tamāras klēpī galvu atspiež morālo paģiru māktais Iļjins, kurš arī reiz bijis ķīmijas students, bet nu beidzot apstājies nogurdinošajā dzīves skrējienā, neskaitāmajos prombūtnes gados tā arī ne sprīdi nepavirzījies uz priekšu.

Mihaila Samodahova Iļjins ir nemiera gars, viņš ātri aizraujas, te pametot Zoju un uzmeklējot Tamāru, te aizmūkot arī no viņas un tikpat ātri pārdzīvojot savu neizlēmību. Viņš, protams, vairs nav tik viegli saviļņojams, kāds ir Slaviks, taču tik un tā līdzinās šim jauneklim pusmūžā. Iespējams, Iļjins nežēlo skarbākus vārdus tieši tāpēc, lai pasargātu Slaviku no sava likteņa atkārtošanas. Tādēļ šajā kontekstā arī vairs nav tik būtiski Iļjina ilgās prombūtnes iemesli. Atmiņas par viņa konfliktu ar institūta dekānu izskan vairāk kā pienākumu un raižu nenomāktās jaunības apliecinātājas. Radošajai komandai mērķtiecīgi kopjot lugas romantisko slāni, skatītājos netiek raisītas aizdomas par Iļjina iespējamo politisko neuzticību, kas viņam beidzies ar nometinājumu Sibīrijā.

Papildus tam Žannas Lubgānes Tamāras necilās dzīves formula „dot, ne ņemt”, „pacietīgi sagaidīt, ne pieprasīt vai lūgt” liek padomju lugā ieraudzīt nenogurdināmās un neaizvainojamās Solveigas motīvu. Aktieriem vietumis gan vēl jāpiestrādā, lai izrādes rimtais plūdums būtu viscaur vienādā intensitātē un atsevišķas neprecizitātes viņu saspēlē neļautu apšaubīt režisora konceptuālo vēstījumu par iespēju labot pagātnes kļūdas un par spīti tām būt laimīgiem tagad.

Nenoliedzami viscaur poētisko skatījumu uz cilvēku attiecībām mazliet gan slāpē scenogrāfijas centieni stāstīt savu stāstu par siltām sirdīm aukstā laikā. Bez radošās komandas komentāriem uz skatuves izvietotās saldētavas diezin vai izdotos sasaistīt ar dzīves, ne tikai pārtikas produktu iekonservēšanu, jo pēc agrās šķiršanās no Iļjina Tamāra noslēgusies jaunām jūtām. Uz skatuves vairāki ledusskapji izmantoti ne tikai tiešajā nozīmē – viens no tiem kalpo par grāmatu etažeri, citā iemontēts skaņu plašu atskaņotājs, no kura atskan smeldzīgas padomju romances, tādējādi konkretizēdamas laiktelpu.

Iejūtīgie džeza ritmi, kas iesāk katru cēlienu, gan varētu būt tikpat labi padomju, cik amerikāņu ansambļa spēlēti. Sentiments ir neizbēgams, taču režisors ne mazākajā mērā neromantizē padomju ikdienu. Izrāde pavisam vienkārši silda ar patiesām, klusinātām emocijām un saudzību pret cilvēku. Liels prieks, ka pietāte pret vienkāršam lietām nav mazsvarīga arī jaunam māksliniekam, laikabiedram.