Spēles ar identitātēm

Maija otrajā nedēļā Ģertrūdes ielas teātrī četrus vakarus pēc kārtas bija skatāms iestudējums “3 musketieri. Uz austrumiem no Vīnes” – starptautiskas sadarbības projekts angļu valodā, kuru līdzdalīgi producē mūsu Ģertrūdes ielas teātris un Klockriketeatern no Helsinkiem. Iestudējuma radošajā grupā strādājuši somu aktieri Nora Dadu (Noora Dadu), Matti Raits (Matti Raita) un Karls Alms (Carl Alm), savukārt Latviju pārstāvējuši režisors Valters Sīlis, dramaturgs Jānis Balodis, māksliniece Ieva Kauliņa un videooperators Dainis Juraga.

Helsinkos pirmizrāde piedzīvota jau 2. aprīlī, bet pēc izrādēm Rīgā iestudējuma komanda devās viesizrādēs uz Tallinu. Un pēc noskatīšanās ir skaidrs, ka šo izrādi, kuras pamatā ir skumji jautrs, tomēr reāls minēto mākslinieku ceļojums no Vīnes līdz Kijevai, būs iespējams adekvāti uztvert un novērtēt jebkurā Austrumeiropas pilsētā, jo izrāde asredzīgi un ironiski dokumentē šo laiku: mūsu dzīvi šeit un tagad Eiropā.

Iestudējums veidots no šķietami vienkāršām komponentēm: trīs somu aktieri, pārģērbušies par Atosu, Portosu un Aramisu, izliekas par 17. gadsimta varoņiem jeb franču aristokrātiem, kuri runā vienkāršā angļu valodā ar izteiktu somu akcentu. Viņi, režisora Valtera Sīļa un dramaturga Jāņa Baloža (varētu viņus uzskatīt par D’Artanjana divām pusēm?) vadīti, ceļo no Vīnes uz Ukrainu, cauri Čehijai, Ungārijai, Serbijai, Moldovai, Rumānijai. Musketieri, pamostoties 21. gadsimtā, ir apmulsuši, taču ieintriģēti saprast, kas apkārt notiek, un paralēli meklē interesantus piedzīvojumus, iespēju pakauties kādas idejas vārdā.

Aktieri šajā ceļojumā, visu laiku ģērbušies musketieru kostīmos, “maskējoties” par frančiem no cita gadsimta, saglabā gan aktieru, gan somu identitāti – zem maskām redzam jaunus Ziemeļeiropas māksliniekus, kam ir savs noteikts viedoklis par pasaulē notiekošo un vēlme saprast aktuālos procesus. Maska palīdz būt drosmīgākiem, jo kalpo kā atraktīvs vairogs.

Pusotrā stundā uz videoekrāniem tiek demonstrēti safilmētie ceļojuma materiāli, kas ik pa brīdim tiek komentēti ar aktieru spēli dzīvajā plānā. Tomēr videosižeti ir spēcīgākā izrādes komponente. Varu tikai izteikt apbrīnu par spēju no safilmētā materiāla izvilkt un sakombinēt būtiskāko, jo no redzētā ir skaidrs – mēneša laikā nofilmēts daudz, daudz vairāk. Uz video fona mazāk saistošas ir aktieru dzīvā plāna saspēles. Aktieri gan ir organiski un atraktīvi, tomēr konkrētās izrādes laikam un telpai acīmredzot pietrūkst tas dzīvais nervs, ko nodrošina neiestudētā dzīve videosižetos, kad neinscenētās situācijās aktieri-musketieri uzrunā reālus cilvēkus, kuru reakcijas iepriekš nav iespējams uzminēt vai paredzēt.

Refleksijas vairākkārt tiek izteiktas arī caur dziesmām – izrādē paši aktieri muzicē (muzikālo materiālu veidojis Matti Raits) ar ģitārām un sintezatoriem. Dziesmās ir asprātīgas vārdu spēles, kas izriet no konkrētiem notikumiem un aktieru-musketieru attieksmes pret pieredzētajiem paradoksiem. Un paradoksi tiek atklāti vai uz katra soļa. Piemēram, musketieri Vīnes dzelzceļa stacijā sastopas ar bēgļiem, kas priecīgi nāk klāt, lai uzņemtu “pašiņus”; uz ielas absolūtas sagadīšanās rezultātā musketieri redz plakātus ar saukli “Viens par visiem un visi par vienu”, kas patiesībā izrādās kādas politiskās partijas moto; Ungārijā vietējie uz musketieru jautājumu “kur varētu pacīnīties?” atbild: lai dodas uz astoto rajonu, kur esot pilns ar čigāniem; Noras Dadu Atoss vēl ilgi nevar norimties, nesaprotot, kas piekakājis un izdemolējis ēku pie Serbijas un Ungārijas robežas; Ungārijas robežsargu nopietnība, mēģinot identificēt musketierus, ir tik absurda, ka līdzinās inscenējumam; pilnīgi nereāli šķiet videomateriālā no Piedņestras redzamie saukļi krievu valodā par gaišu nākotni kopā ar Krieviju, u.tml.

No vienas puses, stāsts ir priecīgi asprātīgs, bet viscaur klātesoša ir arī smeldze. Klātbūtnes izjūtu rada video redzamās tikšanās ar reāliem cilvēkiem uz ielas, bāros, piketos un dažādās citās sabiedriskās vietās, kur varētu nonākt katrs no mums. Un tad, saskaroties aktieru vēlmei fiksēt notiekošo “šeit un tagad” ar satikto cilvēku (arī mūsu – skatītāju) priekšstatiem par to, kas ir musketieri, veidojas savdabīgs atsvešinājuma efekts, caur kuru stāsts par mūsdienu pasauli uzrunā neticami personīgi. Vismaz es nespēju pilnībā aizslaucīt savas atmiņas par slaveno padomju filmu ar Mihailu Bojarski galvenajā lomā, kam izrādes kontekstā virsū klājās apziņa, ka šiem musketieriem ar Dimā romānu un vēl mazāk ar filmām nav pilnīgi nekāda sakara. Aiz daudzajām maskām un identitātēm (franči, musketieri, somi, aktieri, mani laikabiedri utt.) es tomēr spēju ieraudzīt tieši sevi – šajā laikā un vietā. Tā esmu es, kurai praktiski ir iespējams tieši tāpat Eiropā vienkārši ceļot no punkta A un punktu B, taču klātesoša ir apziņa, ka šādas iespējas pavisam drīz varētu arī nebūt pat teorētiski. Īpaši skaudri šī apzināšanās notiek šķietami smieklīgajās Piedņestras ainās vai Janukoviča rezidencē, kas arī ir daži no musketieru ceļojuma posmiem. Šīs epizodes lieku reizi atgādina, ka brīvība nav mūžīgi nemainīgs stāvoklis, savukārt cilvēku varas apziņai un mantkārībai dažkārt nav robežu.

Izrādes veidotāji devuši žanra apzīmējumu “mokumentārs mūzikls”, bet precīzāk droši vien to būtu saukt par muzikālu videostāstu. Ir pagrūti iztēloties, kādu iespaidu uz mani šis stāsts atstātu tad, ja viss vēstījums būtu veidots tikai videoformātā, ieskaitot muzikālos komentārus un pašu aktieru (vai musketieru) personīgās pārdomas. Taču esmu pilnīgi droša, ka šī pieredze ir ārkārtīgi svarīga izrādes komandai – kā radošām personībām un sociāli atbildīgiem māksliniekiem. Un tieši tādēļ tā ir vajadzīga pieredze arī man kā skatītājai, kā daļiņai no Eiropas, kuras nākotne ir tīta lielā neziņā.