Mainīgās vērtības un paaudžu atšķirības

Skatītāja viedoklis par Dailes teātra izrādi „Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks” Gundara Silakatiņa režijā

Dailes teātra repertuārā šobrīd visapmeklētākās un zināmākās komēdijas ir tikai divas – „Primadonnas” un „Ar vīru nav vieglu”. Tās ir Lielās zāles izrādes un jau diezgan ilgu laiku turas repertuārā („Primadonnas” gan aprīlī būs redzamas pēdējoreiz). Bet pagājušā gada rudenī tām ir pievienojusies vēl viena komēdija, un es pat nebaidos atzīt – daudz labāka! Novembra vidū Dailes teātra Mazajā zālē Gundara Silakaktiņa režijā savu pirmizrādi piedzīvoja „Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks”. Šī nav tikai kārtējā vieglā un izklaidējošā komēdija, kurā pasmieties par varoņu dzīvi un sevi, un tad pēc tās ar vieglu sirdi doties mājās vai uz kādu klubu ballēties. Šī izrāde liek domāt – par cilvēku atšķirīgajiem dzīves likteņiem, par izsapņotajiem sapņiem un zaudētajām cerībām, par veiksmēm un neveiksmēm, dzīves vērtībām, kā arī par spilgti redzamajām paaudžu atšķirībām. Īpaši šīs atšķirības redzamas, salīdzinot Pētera Gaudiņa Vaņu un Kaspara Zāles Spaiku – laiks iet uz priekšu, cilvēku vērtības mainās, diemžēl jaunās tehnoloģijas ir kļuvušas tik svarīgas, ka mēs vairs nespējam vienkārši pasēdēt un ieklausīties otrā cilvēkā. Mēs vēlamies darīt vairākas lietas vienlaicīgi – klausīties, atbildēt uz īsziņām, lasīt jaunākās ziņas internetā un vēl visu ko. Spaiks arī parāda to, cik ļoti daži no jaunās paaudzes ir izslāpuši pēc uzmanības apliecinājumiem un apbrīnas, un tā nav tikai ar aktieriem, kas nav izvēlēti iecerētajai seriāla lomai. Jaunā paaudze ir pilnīgs pretstats vecākajai paaudzei, un viņiem ir grūti saprast un pieņemt otra dzīvesveidu.

Vaņas un Soņas dzīve aizrit vienmuļi, gaidot atlidojam zilo gārni un uzklausot mājkalpotājas Kasandras nesaprotamos un biedējošos pareģojumus. Sāpīgi, bet viņi runā par savu dzīvi jau tā, it kā tā būtu beigusies, it kā cilvēkiem pēc 50 gadiem dzīve apstātos. Iespējams, kādam ir tādas sajūtas, bet tie, kas nezaudē ticību un cerību, turpina dzīvot un īstenot savus sapņus. Vaņa ir pieņēmis savu likteni, bet Soņa nebeidz gausties par izniekoto dzīvi, saprotot, ka tā arī pa īstam nemaz nav dzīvojusi. Un tā nu viņu vienmuļo dzīvi iztraucē māsas – slavenās kinoaktrises Mašas – ierašanās kopā ar jaunu mīļāko Spaiku, šajā brīdī piešķirot izrādei pilnīgi citu garšu. 

Izrādi pavisam noteikti vērts ir redzēt Dailes teātra aktieru – zvaigžņu dēļ! Manuprāt, šī ir viena no labākajām pēdējā laikā redzētajām Dailes teātra izrādēm, kurā tik brīnišķīgi un pārliecinoši savā lomā iejūtas skatītāju iemīļotā aktrise Mirdza Martinsone. Šķiet, neesmu viņu tik lielisku un pilnīgi par visiem 100% iejutušos savā tēlā redzējusi kopš seriāla „Sirdsmīļā Monika” laika. Jāatzīst, ka sava veida līdzību arī ar šo lomu var saskatīt. Pavisam jaunā tēlā ir redzama Akvelīna Līvmane kā slavena kinoaktrise. Ārēji – valdzinoši skaista, dzīvespriecīga, neievainojama un nepieejama, bet iekšēji – sieviete, kura baidās no novecošanas un vientulības, ar nepiepildītiem sapņiem un mīlestības vilšanos… Šī loma parāda, cik aktrise ir lieliskā formā un vēl joprojām spēj valdzināt ar savu izskatu un balsi. Ar apbrīnu visu izrādes laiku vēroju šīs divas izcilās aktrises.

Patīkami pārsteidzošs Spaika lomā ir jaunais aktieris Kaspars Zāle. Viņa parādīšanās uz skatuves ir kā enerģijas pulveris, visus pēkšņi atdzīvinot un darot modrākus. Patiešām izvēlēts atbilstošs savai lomai. Vairākkārt viņa uzvedība izraisīja skatītāju smieklus, it īpaši ainās, kad viņš demonstrēja savu pašpārliecinātību un vēlmi pēc apbrīnas, staigājot apakšbiksēs vai vingrojot bez T-krekla. Lai gan mazākās lomās, tomēr arī Inita Dzelme un Marina Janaus šajā izrādē pārliecinoši tika galā ar savām lomām. Initas Dzelmes atveidotās Ņinas jaunība un skaistums pamatīgi uzdzina asinis un adrenalīnu Mašas dzīvē, cenšoties neatpalikt un nezaudēt savu gados daudz jaunāko mīļāko, bet visiem pa vidu ar saviem dīvainajiem pareģojumiem maisījās Marinas Janaus atveidotā Kasandra. Viņai tik ļoti piestāv šī loma, un itin viegli ir noticēt, ka viņa ir kāds šamanis, kas pasauli izjūt pavisam citādāk un spēj izteikt citiem brīdinājuma vēstījumus.

Brīnišķīga ir Venta Vīnberga scenogrāfija, radot mājīguma un siltuma sajūtu kādā Amerikas mazpilsētā. Skatuve nav pārbāzta ar mēbelēm un iespaidīgām dekorācijām, ir minimālisms – tieši tik, cik vajag. Arī dzeltenīgie toņi un logs ar mākoņu ainavu aiz tā rada tās mierpilnās un maigās mājīguma sajūtas. Lieliski Jurates Silakaktiņas kostīmi, kas katram tēlam pilnībā atbilstoši. Vaņas un Soņas apģērbs izrādes sākumā pieskaņojas mājas mierīgajiem toņiem, radot sajūtu, ka tā arī viņi pavada lielāko dienas (arī savas dzīves) daļu – pidžamās un halātos. Akvelīnas Līvmanes spilgti sarkanās bikses pavisam noteikti uzreiz ir pamanāmas, un tas arī ir svarīgākais – viņa taču tajā brīdī ir uzmanības centrā, jo atbraukusi uz mājām ciemos ir slavenā kinoaktrise! Kaspara Zāles apģērbs uzreiz liek saprast, ka viņš vēl ir pavisam jauns, bet Marinas Janaus tērps liek nojaust par viņas neparasto personību, kas citiem varbūt nav nemaz tik viegli saprotama. Interesanta arī tērpu izvēle masku ballei, un šeit pavisam noteikti vislielākā apbrīna ir par Mirdzas Martinsones tērpu kā ļaunajai pamātei. Viņa patiešām tajā izskatījās skatītāju ovāciju vērta.

Izrādes galvenais trumpis ir katrai lomai tik perfekti piemeklētie aktieri. Nezinu, vai tā ir režisora iecere vai teātris ir ieteicis kādu aktieri konkrētai lomai, bet tie sader kā cimds ar roku. Šķiet, ka lomas teksts un raksturs ir veidots tieši šiem izvēlētajiem aktieriem. Režisors ir spējis katrā aktierī izcelt ko savu, to visspilgtāko un vērtīgāko, lai būtu pat diezgan pagrūti pateikt, kurš tad ir pats galvenais šajā izrādē. Man šķiet, ka tajā nemaz nav pirmā plāna lomas, vismaz man nerodas tāda sajūta, un tas ir patīkami. Visi ir vienlīdzīgi, arī tie, kuru vārdi nav iekļauti izrādes nosaukumā. Neviens netiek vairāk vai mazāk izcelts, katrs aizrauj ar kaut ko savu un paliek vēl spilgti atmiņā. Šādas komēdijas man patīk – kurās ir arī savs vēstījums un gan režisoram, gan aktieriem to ir izdevies nodot skatītājiem. Vismaz man noteikti.