Paralēlā pagātne. Par un pret

Lenvija Sīle mums sagādājusi tiešām interesantu lasāmvielu. Un šo teikumu es rakstu bez mazākās ironijas, jo grāmatu „Dailes teātra sestā studija. Paralēlā pagātne” izlasīju trijās naktīs – no pirmās lappuses līdz pēdējai. Mani aizrāva šī atgriešanās pagātnē, šķietami nesenā, kad dažreiz bija laime iekļūt studijas darbu skatēs, piedzīvot izrādes „Sapnis vasaras naktī” piedzimšanas prieku, sekot studistu pirmajiem soļiem uz Dailes teātra skatuves un piedzīvot katra atsevišķā aktiera likteņu līkločus turpmāko gadu gaitā.

Divpadsmit kādreizējo studijas biedru intervijās (kursā viņi bija 14, tagad Aivars Mežinskis ir miris, un Inese Saulīte dzīvo pāri okeānam un jau labu laiku izvairās no tikšanās ne tikai ar saviem kursabiedriem vien) – sarunās ar grāmatas autori – izpaužas gan kopīgās iezīmes, gan katras personības individuālā atšķirība un raksturu savdabība. Visiem tiek jautāts par ceļu uz skatuvi, par studiju gadiem, par autoritātēm un skolotājiem. Zīmīgi, ka ikviens no viņiem apliecina, ka, mācoties Dailes teātra 6. studijā, ieguvuši ļoti labu humanitāro un izcilu profesionālo izglītību, ka pedagogi pavēruši plašāku jauniešu dzīves apvārsni. Arī intervijās, paužot savas šībrīža atziņas, tie ir cilvēki, kas daudz lasījuši, prot analizēt mākslu un dzīvi, viņi augstu vērtē pedagogu nozīmi savās dzīves gaitās un ir apveltīti ar veselīgu paškritiku. Nopietnās sarunas par aktiera profesiju, par tapšanas grūtībām un metodi, ar kādu viņus studijā mācīja Lidija Stiebra, Aina Matīsa un Arnolds Liniņš, manā ieskatā ir šīs grāmatas vislielākā vērtība. Te nu reiz izlasāms, ka aktiera profesija ir mūžīgs sevis veidošanas darbs, grūts, ilgstošs un nežēlīgs. Pēdējā laikā aktieru profesijas sakarā nekas tik nopietns nav lasīts. Un tas, kā savus uzskatus par skatuves mākslu, dzīvi teātrī un ārpus tā pauž, piemēram, Arnis Ozols, Esmeralda Ermale vai Pēteris Gaudiņš, uzbur ļoti reljefus portretus. Patiesībā jau izpaust savu viņam vien piemītošo īpatnību ir ļauts ikvienam no aptaujātajiem, un arī tas ir grāmatas pozitīvais aspekts.

Nosaukums „Paralēlā pagātne” sola skatu uz teātri „no iekšpuses”. Parasti vēsturi raksta vērtētāji, vispārinot konkrētus faktus, šeit, stāstot par savu laiku teātrī, daudz lielāka nozīme tiek piešķirta atsevišķiem faktiem, notikumiem, attiecībām, kas noteikušas grāmatas varoņu likteņus. „…nekur tu nevari aizbēgt no tiem 20 gadiem,” saka Ivars Elerts (103. lpp.). Savukārt Esmeralda Ermale: „Un katram ir savas versijas par patiesību un notikušo.” (149. lpp.) Šīs versijas, ko dokumentējusi grāmatas autore, kaut dažkārt pretrunīgas, taču visumā atklātas un godīgas, tad nu veido šo „paralēlo stāstu”, kas būtībā ir vēl nebijis teātra vēstures apcerēšanas paņēmiens. Protams, subjektīvs katrā atsevišķā gadījumā, un par to nav ko apvainoties, taču šajās lappusēs galvenais ir darbs, profesija, teātra māksla un skolas gados iegūtie ideāli. Te gandrīz nav privātās dzīves sensāciju, pie kā mūsdienu lasītājus pieradinājusi dzeltenā prese, bet ir „putekļi, sviedri un grims”, par ko reiz Arņa Ozola izrādē „Sauciet to par teātri” dziedāja Esmeralda kopā ar septītās studijas absolventiem. Un šai ziņā „paralēlajai vēsturei” ir rosinoša un es pat teiktu – audzinoša nozīme, ļaujot lasītājiem teātri apjaust ne tikai kā mūžīgos svētkus, bet arī kā vietu, kurā rada un pavairo ilūzijas, bet kurā tās nākas arī zaudēt.

Visu četrpadsmit studijas absolventu likteņi ir sarežģīti, taču visi ir uzmanības vērti, kaut dažam lomu un teātrī pavadīto gadu skaits nav neko liels. Arī šī attieksme ceļ grāmatas vērtību.

Bet tagad par to, kas patiesībā bija galvenais iemesls, lai ķertos pie šo rindu rakstīšanas. Tas, kas gremdē. Kas nekādā gadījumā nav pieļaujams nopietnā darbā, tas ir – grāmatā.

Grāmata iznākusi apgādā „Zvaigzne ABC”, un tās pasītē lasām, ka redaktore ir Zaiga Lasenberga. Tik nesakoptu tekstu, tik paviršu attieksmi pret uzrakstīto mūsdienās nu jau reti kādā izdevumā var sastapt. Un šoreiz tie tik tiešām ir pārmetumi galvenokārt redaktūrai.

Uzrādot redaktores nepamanītās kļūdas, nudien nezinu – raudāt vai smieties.

Piemēram, 17. lpp. Jāņa Siliņa rakstītajā ievadā lasām, ka „Uzticības saldā nasta” ir Harija Gulbja luga.

Par labu joku teatrāļu aprindās jau kļuvis Maskavas kritiķei Natālijai Krimovai pierakstītais vārds Ludmila (357. lpp.), savukārt slavenais krievu režisors Tovstonogovs nokristīts par Aleksandru ( 556., 559. lpp.).

Bet tie nav vienīgie „joki”. Lenvijas tekstā 33. lappusē melns uz balta rakstīts, ka mākslinieks Vladimirs Glušenkovs par formālismu esot izslēgts no Rakstnieku savienības. Nu saki viens cilvēks, kas viņu tur uzņēma? Un kas izslēdza? Savukārt 36. lpp. apgalvots, ka Aina Lilita Vecsīle strādājusi Dailes teātrī par direktori.

49. lpp. Andris Bērziņš stāsta, ka pēc „Jāzepa un viņa brāļiem” taisīja „Mindaugu”. Izteikuma pareizību var viegli pārbaudīt hronikā – „Jāzeps” 1981. gadā, „Mindaugs” 1979. gadā.

Kļūdains ir apgalvojums, ka J. Marcinkēviča dzejas izrādi „Siena” iestudējis P. Pētersons kopā ar A. Matīsu (52. lpp.).

Režisors Jānis Logins, kas filmējis Juri Gornavu, šai grāmatā minēts kā Loginovs (235. lpp).

Dēzija Cukura, kas pieminēta 520. lpp., bija Latvijas Teātra biedrības darbiniece, nevis Kultūras ministrijas pārstāve.

334. lpp. sakarā ar Aivaru Mežinski apgalvots, ka viņa tēlotais Montis ir G. Priedes lugas „Mācību trauksme” galvenais varonis, kas nav tiesa, jo galvenais ir Alvils Kukurznis. Bet vēl lielāku jautrību sagādā autores apgalvojums, ka Artūrs Dimiters „Velnakaula dvīņos” spēlējis kontrrevulucionāru! (508. lpp.)

Ilgonis Švika, ja ticam autorei, nav zaudējis savu brīnišķo spēju bārstīties ar anekdotēm. 538. lpp. vienā šādā anekdotē lasām, ka latviešu aktieri 1980. gada (vasaras) Maskavas Olimpiskajās spēlēs gājuši skatīties… hokeju.

Juris Gornavs intervijā stāsta, ka „Gestā Berlingā” tēlojis grāfu Donu (249. lpp.), taču viņa lomu sarakstā šī darba nav. Arī Arņa Ozola iestudējumu saraksts nav pilnīgs.

Ar „Nirofondu” (407., 425. lpp.), kurā strādāja Anda Reigase, acīmredzot ir domāta nekustamā īpašuma kompānija NIRA fonds.

Apvainojoši nevērīgs ir paskaidrojums par kādreizējo literārās daļas vadītāju Olgu Ribovsku. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņa atguva savu vecāku māju Lielupē un vairākus gadus līdz savai nāvei no dzīvesvietas Brēmenē vasarās brauca uz Jūrmalu (538.,539. lpp.).

Grāmatas galvenā daļa ir intervijas, tāpēc, manuprāt, pilnīgi neobligāta ir autores čivināšana, fantazējot par pilīm, istabām un savas neizsmeļamās iztēles priekšstatiem. Taču, pieļauju, ka tas ir gaumes jautājums. Savukārt intervijas, pati vērtīgākā šī darba daļa, tikai iegūtu, ja teksts būtu vairāk koncentrēts, svītrojot runāšanu par šo un to, atkārtošanos. Palieku arī pie pārliecības, ka grāmata tikai iegūtu, ja būtu par lappusēm 100 vai 150 plānāka, un tad arī kļūdu būtu mazāk.