Mārupīte 4ever

Būtiskākajam jāvirmo riņķī apkārt. Tam jānojaušas, ik pa laikam, iebliežot pa pauri, jāatgādinās. Tāpēc, ka atmiņa visu laiku izkausē un pārkausē savus fragmentus. Vai Tu atceries, kas pirms gada notika Mārupītei?

Sadarbojoties radošajai komandai – režisoram Valteram Sīlim, dramaturgam Jānim Balodim, scenogrāfam Uģim Bērziņam, komponistam Edgaram Raginskim, aktrisei Daigai Kažociņai un Dirty Deal Teatro, atmiņas par vietu un tās likteni ir pārtapušas muzikālā izrādē – pārgājienā Mārupīte. Vienā šādā notikumā kopā ar tā autoriem var piedalīties līdz 15 dalībnieki. Pārgājienam pielāgots apģērbs un apavi šeit ir galvenais noteikums. Var neveidot matus ar lakām, bet paņemt lietussargu. Trīs stundu ilgais ceļš gar krastu aizsākas Arkādijas parkā un ved līdz vietai, kur pirms gada Mārupītē ieplūda sūdi. Atsedzot sociālo, politisko, ekonomisko upes ekoloģiskās traģēdijas fonu, masmediju dialogus ar sabiedrību pēc notikušā, kā arī personīgu pieredzi, izrādes veidotāji grib saprast, kāpēc Rīgai ir viena slima upe.

Tajā pašā laikā Mārupīte ir kas vairāk nekā stāsts par ķīmiskā piesārņojuma rezultātā bojā gājušām ļoti daudzām zivīm. Izrāde atgādina, ka par notikušo neviens nav atbildīgs. Pārgājiena dalībniekiem nolasītie oficiālie atbildīgo institūciju viens otram sekojošie paziņojumi apstiprina, ka tāds īsti vainīgais „Mārupītes lietā” līdz šim vēl nav atrasts. Tad varbūt tādas ekoloģiskās katastrofas nemaz nav bijis? Izrāde atsakās no moralizēšanas par piesārņoto Mārupīti. Ne tāpēc, ka būtu mazāk traģiski, bet tāpēc, ka patiešām sāp, ar sirdi un plaušām, kurās vēl tagad, dodoties gar krastu, ik pa laikam ieplūst no upes uzjundījušais, nedaudz skāņais gaiss.

Izrādes gaitā tiek izsekots līdzi laika un rīdzinieku dzīves telpas pārmaiņu izdarītajiem nospiedumiem vidē. Sākot no Rīgas, kad tā tikai sāka tapt līdzīga apdzīvotai vietai, līdz uzceltam žogam, aiz kura sākas aptuvenais latvieša sapnis par to, kā gribētos dzīvot – Mārupe. Apbrīnas vērts ir radošās komandas informācijas atlasē un tās prezentācijas līdzekļu izvēlē ieguldītais veikums (audioieraksti, vides objekti, iepriekšsagatavoti vizuāli uzskates materiāli, „dzīvās performances”).

Pēc tam, kad pārgājiens beidzies, tomēr rodas jautājums, cik lielā mērā Mārupītes krasts ir mākslīgi pielāgots izrādes vajadzībām. Vai vide ir tikusi iepriekš sagatavota: drazas pārceltas cita citai tuvāk un izmestais vecais matracis pavērsts skatam no neglaimojošākās puses? Cik (ne)jauši ir visi cilvēki, kurus gadās sastapt pa ceļam? Tomēr šīs „sagataves” nav uzbāzīgas un to varbūtējais inscenējums nav pašmērķīgi sekls. Iepriekš izdomāto scenāriju saplūsme ar tagad notiekošo risinās viegli rotaļīgi. Virzošais spēks ir izrādes veidotāju harizmātiskās personības. Viņi nemēģina uzdoties par tiem, kas paši nav. Un panāk nepiespiestas izturēšanās atmosfēru.

Par Mārupītes centrālo objektu kļūst latvietis – viņa daba un dabas daba, kur pirmais ir pārāk godkārīgs un pārāk ātri aizmirst, ka ir nesaraujami saistīts ar otru. Latvietim ir problēmas ar ilgtermiņu, gribas brīvdienas savai atbildībai tāpat kā kredītu atmaksai. Vēl ir bezspēcības sajūta vides aizvien pieaugošā piesārņojuma globālā rakstura priekšā. Gribas dzīvot labi visu laiku. Gribas, lai arī Mārupīte ir visu laiku. Šī vēlēšanās izrādē tiek izrunāta skaļrunī – ar pārliecību, ka Mārupītei jābūt, Valters Sīlis un pārējā radošā komanda metas drēgnajā ūdenī, izbrien cauri dubļainajai piekrastei un izrādes apmeklētājam pasniedz roku, kur grūtāk izstaigāt. Bezkaislīgu un drūmu, smieklīgu un naivu faktu/norišu virknējumi izrādē Mārupīte izskan svētuma pilni un ikdienišķi reizē.

*LU HZF MSP Teātra zinātnes specializācijas 2.kursa studente