Laime trijatā

Pēc igauņu autora Pēta Vallaka stāsta „Epas Pillerpatas podniekdarbnīca” motīviem tapusī Laura Gundara luga „Viņa debešķības Laimesciema podniekdarbnīca” autora režijā pirmizrādi Liepājas teātrī piedzīvoja pagājušās sezonas izskaņā. „Laimesciema podniekdarbnīca” (izrāde tiek spēlēta ar šādu nosaukumu) ir viena no Laura Gundara viengabalainākajām, skaidrākajām, pabeigtākajām izrādēm, arī – harmoniskākajām un siltākajām, ar saskanīgu aktieru trijotni.

20. gadsimta 30. gadi Igaunijā, kāda ciema podniekdarbnīcā, 40 dienas pēc vecā podniekmeistara nāves. Mazajai darbnīcas kārtībai jāmainās, kādam no abiem podniekiem jāieņem meistara vieta, taču ne mazāk satraucoši un svarīgi abiem vīriem ir tas, vai un kādu vietu viņi ieņems saimnieces Epas sirdī.

Mazās zāles iestudējuma centrā (Liepājā gan aktieri, gan skatītāji atrodas uz skatuves) ir scenogrāfa Vara Siliņa veidotā raupjā, neēvelētu dēļu būdiņa, kuras priekšplānā divas podnieku virpas. Nelieli sievišķīgi akcenti – puķēm izšūts balts dvielītis, zili rakstaina vāze ir vienīgie skaistumpriekšmeti raupjajā darbnīcas vidē. Kontrastē arī brūnpelēkie vīriešu darba kombinezoni, linu krekli, smagie zābaki un Epas puķainā blūzīte un sievišķīgā, gaišā kleita (Renātes Bāliņas kostīmi). Aktieri darbojas ar īstiem māliem, virpo un veido. Sieviete atrodas aiz kādām no durvīm, arī tajos brīžos, kad neredzama, viņas klātbūtne ir sajūtama izrādes emocionālajā telpā.

Izrādē konsekventi izmantots paņēmiens, ka daudzas ainas notiek aiz durvīm, notiekošo varam nojaust un iztēloties tikai pēc trokšņiem, skaņām, balsīm, pēc aktieru reakcijas, skatoties pa atvērtajām durvīm. Kautiņa troksnis, trauku rīboņa, opermūzikas skaņas, klusināts Epas dziedājums, revolvera šāviens, deja. Arī tas, ko skatītājs neredz vai redz ar kāda varoņa acīm, „darbojas” spilgtāk nekā tad, ja būtu padarīts redzams.

Aktieru trijotne ir kā savienotie trauki, izrādes temporitms un intonācijas mainās, ik pa brīdim kāda emocijām iznākot priekšplānā. Visi šīs trijotnes dalībnieki ir vienlīdz svarīgi, viņi kontrastē un papildina cits citu.

Abi vīrieši ir divi pretpoli, atšķirīgi it visā. Egona Dombrovska „uzvilktais” Miķelis strādājis darbnīcā jau 12 gadus. Pusi no šī laika mīlējis Epu un cerējis kādreiz kļūt par meistaru. Viņš iet kā vilciņš un runā bez apstājas, kacina jauno mācekli, tad sauc par dēliņu, tad žņaudz nost un strādā sīkas ļaunprātības, jauzdams puiša kluso spēku, sāncensi profesijā un mīlestībā.

Kaspara Kārkliņa introvertais, noslēgtais Jasis reti kad izspiež vārdu pār lūpām, taču viņā pulsē intensīva, spītīga iekšējā dzīve. Apslāpētās sajūtas izlaužas impulsīvi, tāpat kā asinis pa degunu. Jauneklis, kas veidojas par vīrieti, kautrējas no tā, nedrošs par savu pieredzes trūkumu, ne vienmēr pārliecināts par savu meistarību, bet samīlējies un iekšēji „vārās” par meistara provokācijām. Bet viņš apēdīs māla struņķīšus, ja vajadzēs. Ar pliku dūri naglu sienā iedzīs, ja saimniece palūgs. Jaunais aktieris šai podniekdarbnīcā dzīvo līdzvērtīgi abiem pieredzējušajiem skatuves partneriem.

Abu mūza – Ineses Kučinskas simpātiskā atraitne Epa ir mātišķa, sievišķīga un meitenīga reizē. Saimniece, mūza, madonna. Maigums un Džokondas noslēpumainais smaids, mīļums un taisnīga stingrība staro no Ineses Kučinskas Epas. Jaunas, labas dzīves priekšnojauta un bažas par abu karstasinīgo puišu neprognozējamo līdzāspastāvēšanu. Viņai jāpieņem lēmumi. Jābūt līdzsvarotājai un zibensnovedējai.  Tai pat laikā Epa ir sprieguma radītāja un avots. Centrs, ap kuru rotē abu vīriešu dzīve.

Līdz pēdējai ainai izrādē valda saspringta, vibrējoša gaisotne. Priecīgas un drudžainas gaidas, šaubas, satraukums, sāncenša elpa pakausī. Nepārspīlēts, dabisks jutekliskums – darbošanās ap mālu, ūdeni, „lietus” samitrinātās drēbes, neuzbāzīgs kailums, bet arī parupji draiskas vīru dziesmas, kāds māla orgāns, kas karstās dusmās uztupināts uz sāncenša virpas…

Reizēm emocijas tā uzkarst, ka ne tikai asinis pa degunu sāk tecēt, bet jāgrābj nazis vai jāšauj ar revolveri gaisā. Bet izrādes vienojošā intonācija nav ne baisi slepkavnieciska, ne ļaunprātīgi sāncensīga. Intonācija un noskaņa ir draiskulīga, draudzīga, silta. Miķelis var apkrist Jasim ap kaklu un sirsnīgi saukt: „Nu draudzēsimies taču!”

Abi darbības dzinuļi – gan sacensība par sievieti, gan par meistara pagodinošo nosaukumu, izrādē ir vienlīdz svarīgi.

Dombrovska Miķelis ir meistars pēc būtības, viņa radošais piegājiens, patstāvīgā domāšana rāda, ka viņam ir mākslinieka daba. Praktiskais darba rezultāts šai darbnīcā pirmo reizi tikpat svarīgs kā estētiskais. Dienišķā putras bļoda var būt arī rakstiem izmargota un vāzes var būt naudā konvertējama lieta. Kaspara Kārkliņa Jasim piemīt dotības un spīts, centība un interese, taču par maz ir pieredzes un patstāvības. Taču Egona Dombrovska Miķeli iegāž impulsīvā greizsirdība un puiciskā iecirtība. Ātrā daba ir paša ienaidniece. Viņa cilvēciskā, jūtīgā daba atklājas izrādes klusajos brīžos, sarunās ar Epu par podniekdarbnīcas nākotnes stratēģiju, rūpēs par zēnu un simpātijās pret jauno sievieti.

Tomēr izrāde nedod situācijas atrisinājumu, uzvarētāja-meistara un jaunā vīra roku gaisā nepaceļ, un beigas paliek atvērtas un dažādi iztēlojamas. Savā ziņā simboliskas, jo, lai strādātu un dzīvotu, visiem nepieciešama gan mīlestība, gan kas nesasniegts un neiegūts, kas iedvesmo. Disharmonija ir harmonijas sastāvdaļa, radošas dzīves daļa. Šī trijotne ir kā viens veselums.