Mūka Lorenco burleska*

Viņš ir vieds kā deviņi velni un spraigs kā astoņpadsmit jaunavas kopā. Viņa aicinājums ir ticība, bet hobijs – botānika. Iepazīstieties, mūks Lorenco (Artūrs Skrastiņš). Vidutāja loma starp cilvēkiem un To Kungu viņu sasaistījusi arī tam, ko mūsdienās dēvē par psihoterapiju. Jo kurš gan apgaismos tumsonīgo prātus ar gaismas lāpu, kurš savā prāta kalvē kaldinās ieteikumus dzīves tīrumos apmaldījušamies avij. Ak jā, vēl viņam ir Džons (Ivars Auziņš) – mērens vārdos, bet neskops emocijās, ne pēc paša gribas apveltīts ar ļauna tuvošanās nojaust spēju, iespējams, arī skolots jokdaris, joku par Džuljetu, kurai kaut kā izdevies nomirt divreiz, nebūtu pa spēkam tik filigrāni iznest kuram katram.

Vēl trīs stundu garajā pasaulē skumjākajā mīlas stāstā, kas šoziem tapis Dailes teātrī, darbojas mīlētāji Romeo Monteki (Artūrs Dīcis, kā manā apmeklētajā izrādē, vai Kristaps Rasims, kā citā) un Džuljeta Kapuleti (Ieva Segliņa, kuru redzēju izrādē es un kura šo lomu dala ar Ilze Ķuzuli-Skrastiņu). Manuprāt, izrāde ir labs pilotprojekts pavasara randiņu sezonai. Puiši, izrāde lieku reizi apstiprinās ieskatītajai meitenei jūsu orientēšanos neapstrīdami respektējamā literatūrā (autors –Viljams Šekspīrs) un nebaidīšanos no provokācijām (režisors – Dž.Dž.Džilindžers). Par atklāsmēm es gan nelieku galvu ķīlā, jo līdzgājēja un sirdsdāma vienā personā var arī nenolasīt, ka izrāde nav vis par mīlestību starp jaunajiem Romeo un Džuljetu, bet „kaut kas virmo gaisā” starp Lorenco un Džonu. Un, ka izrādes apmeklējums ir visdelikātākais veids, kā pateikt jaunkundzei – „mums nav pa ceļam, man cits ceļš ejams”. Tāpēc, pirms pirkt biļetes sev un daiļavai, noderēs mana skatīšanās pieredze.

Jautājumu „Kāpēc tu esi Romeo?”, es uzdevu vairākas reizes. Dīča Romeo nav īsts Romeo. Zinu, ir jāizvairās no domāšanas štampiem un galvā bez apstājas riņķojošās salīdzināšanas kāres (drīzāk gan kāriena), bet mans vienīgais Romeo ir Leonardo di Kaprio Baza Lūrmana 1996.gada filmā „Romeo+Džuljeta”. Nostāties blakus šim Romeo būtu grūts uzdevums pat pašam Rihardam Leperam, kuram piemīt acīmredzamas līdzvērtīgas vizuālās kvalitātes un kura twitter ieraksti apliecina arī iekļaušanos vecuma grupā, kādai piederēja Šekspīra lugas varonis. No skatītāja sēdvietas Dīcis izskatās nemierā ar tēlojamo lomu, tāds kā apvainojies uz lomu, vēl aizvien slīgstošs meklējumos – kādam tad būt viņa Romeo.

Savukārt Ieva Segliņa, dēvēta par režisora Džilindžera jauno zvaigzni, šķietami mēģina peldēt jau iepazītā upē ar labi pārzinātu laivu – Lolita, Odrija no „Primadonnām”. Teorētiski būtu jāsanāk pārsteidzoši labi, bet… nekā. Segliņas kā Džuljetas tēlojums ir cerības viesošs vien sākumā, tālākajā izrādes gaitā runāšana ne savā balsī griež ausīs kā neass kartupeļu mizotājs kartupeli.

Jāpiekrīt kādam anonīmam interneta komentāra autoram – „kāda jēga uzvest „Romeo un Džuljetu”, ja nav, kas viņus tēlo”.

Ne mazāk svarīgi izrādes kopiespaidā ir pārējie personāži.

Tibalts ir nekāds. Un es no tiesas vēlos parunāt ar cilvēku, kurš Gintam Andžānam izdomāja un lika piekabināt to muļķīgo zirgasti! Tibalts ir viens no maniem mīļākajiem tēliem lugā, un es jūtos personīgi aizskarta, ieraugot viņu šādu. Zirgaste ne vien liek Andžānam kustēties nedabiski, šķiet, viņš ir tik ļoti iesprindzis, lai tā nenokristu, ka pilnīgi ir aizmirsis saķeri ar atveidojamo lomu – iznesīgo, seksīgo, pašpārliecināto jaunekli, kādu es cerēju ieraudzīt uz skatuves. Nekad vēl „Sveikas, dāmas!” nav skanējis tik… mulsi.

Mana kreisā acs iemirdzējās priekā, kad ieraudzīju Parisa lomā Lauri Subatnieku, bet drīz vien tā piebiedrojās ne tik skaidri rādošai labajai acij. Subatnieks, kurš, iespējams, ir Parisa lomai kā radīts, lika vilties ar vēriena trūkumu lomas apaudzēšanā.

Labu iespaidu atstāja Merkucio. Grāvelis necentās sist pušu vai kaut attāli piedēvēties burvīgajam Haroldam Periņjo no Baza Lūrmana lentes. Viņš bija radījis savu Merkucio – čūskulēnu. Bet sitiens pa plecu pienākas Laurim Dzelzītim, kura Benvolio bija tik neizstrādāts, ka man pagaisis no atmiņas. Savukārt Lilita Ozoliņa Aukles lomu neiznesa ar visu to atbildību, kāda tai būtu pienākusies, balsoties Šekspīra dramaturģiskajā materiālā, kur Auklei ierādīta ļoti nozīmīga vieta. Tai pat laikā, lai atklātu Kapuleti ģimenē valdošās destruktīvās attiecības, režisors bija meties tām klāt ar sevi cienoša „Privātās Dzīves” žurnālista degsmi – Kapuleti kungs (Juris Bartkevičs) nekad vēl nebija atļāvies tik daudz.

Pavei, mums ilgi nav iestudēts Tas klasikas darbs! Aktieri tā kā būtu, piemetīsim klāt šķipsniņu laikmetīgās garšas un – jābūt gatavam. Protams, tā Dailē vis nenotika, un tas pat iesācējam teātra kritiķim skaidrs, ka Lielie iestudējumi ir milzīgs darbs, kurš izrādes radošajai komandai apēd nervus, atstāj savu reizi bez vakariņām vīrus un kabatas naudas sīkos, jo viss prasa savu artavu. Bet random skatītājs zālē to nedrīkst nojaust, viņu neinteresē, ka šāds vai citāds iestudējums tapis kā nodeva savam laikam, teātra telpai, valdošai vēsmai sabiedrībā vai gadalaikā. Viņš grib no teātra nesamocītumu.

LU HZF MSP Teātra zinātnes specializācijas 1.kursa studente

* atsauce uz savulaik populāro viltus tviterkontu @kardinalsPujats, kura darbība pēc Latvijas katoļu baznīcas norādēm tika apturēta