Četrdesmitgadnieku krīze puspagrabā

Trio sākas daudzsološi – ar duetu. Aiz stilīgi zaļās drāšu sienas parādās skaistas sievietes kājas un vīrieša bikšu gali virs sarkanām zeķēm. Mērogā līdz gurniem vērojam ritmisku, azartisku deja. Par dejas iespējamo turpinājumu ļauj nojaust plata, balta dīvāngulta ar savandītu veļu, kas atrodas pusstāvu zemāk zem tāda kā tvaika nosūcēja – šaipus caurspīdīgās sienas, aiz kuras kā no pagrabstāva saskatāmi dejotāji.

Bijušie

Annas Putniņas ievērības cienīgās kājas – ar un bez augstpapēžu kurpēm, kurām ir arī sižetiska nozīmē, – tā ir spilgtākā izrādes zīme, tāpat kā Rūtas Nordmanes dejas. Imanta Strada ciniskais, bet simpātiskais Roberts (par aktiera omulīgi harizmātisko paštēlu ne reizi vien nācies rakstīt), ir izbijis mūziķis (tas gan atklājas tikai 2.cēlienā), kas tirgojas ar šo un to un nepiepildītu ilgu dzīts krāpj sievu, Annas Putniņas šarmantā Inese – izbijusi aktrise. Tālivaldis Lasmanis – „bijušais” Latvijas iedzīvotājs – pašreiz veiksmīgs biznesmenis kādā Rietumeiropas valstī (lugā – Briselē). Trīs „bijušie” ap 40 satiekas, lai savilktu šādus tādus secinājumus, noslēgtu ar sevi šādus tādus rēķinus. Tās ir diezgan tipiskas un ne pārāk oriģinālas, tomēr šajā vecumā visiem saprotamas refleksijas par nerealizētiem sapņiem, jaunības ideālu neizbēgamo nodošanu un vilšanās sājo garšu. Pirmajā cēlienā visiem trim aktieriem dramaturga un režisora Laura Gundara dotajos apstākļos izdodas radīt personāžus „ar āķi”. Lieliska Anna Putniņa ir „mēmās” valdzināšanas ainā, kad Inese klusē, kamēr Tālivalža Lasmaņa Viktors pieaugošā mulsumā tarkšķ aizvien vairāk. Aktieriem šajā epizodē izdodas arī radīt erotisku spriedzi – kā jau starp cilvēkiem, kas viens otru piefiksējuši, dzirksteles pašķīdušas, bet gadu un pieredzes dēļ notiek slēpšanās aiz vārdiem (kā Viktoram) vai maskas (kā Inesei).

Vārdi, vārdi, vārdi

Lugas 1. cēliena valdzinājums ir īpašā detektīva intriga. Inese un Roberts kaut ko plāno, kā šais plānos iesaistīts bagātais Viktors, kurš tiek intensīvi lenkts, nav skaidrs. Diemžēl intriga izčākst, atklājoties visai garlaicīgajai patiesībai, un 2.cēlienā zemteksti, nepateiktais un aiz vārdiem apslēptais izpaužas freidiskās vārdu straumēs par attiecīgā vecuma atribūtiem, sāpīgām bērnības atmiņām, tiek vilkti ārā visi skeleti un par tiem tiek runāts, runāts, runāts. Laura Gundara „firmas zīme” ir lakoniskās, no visa liekā attīrītās frāzes. Pārsteidzoši, ka tik sterili noīsināti teksti atstāj tik pļāpīgu, liekvārdīgu iespaidu. Veči sēž, dzer šņabi, runā par dzīvi un sūkstās, ka nonākuši situācijā, kas atgādina sliktu teātri. Trakākais, ka tobrīd viņiem abiem ir taisnība. Nebeidzamais dialogs liek justies neērti vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, garlaicīgi. Otrkārt, nevar nejust, ka vīriešu „pusmūža krīzes” teksti ir ļoti personiski, bet diemžēl tas nepadara tos aizraujošākus. Aktieri tiek galā, daļu atklātības un dvēseles striptīza „norakstot” uz dzērumu. Meistarīgā aizvien lielākā reibuma imitācija kaut ironisko, bet paskarbo domu virteni efektīgāku nedara. To, ka aktieriem zūd pamats zem kājām, visvairāk jūt Annas Putniņas Inesē, kuras runā aizvien intensīvāk dominē aizelsušās līdz tribīnei tikušas sabiedriskās darbones intonācijas, kuras aktrise mēdz izmantot, kad tēla rīcībai vai vārdiem grūti atrast citu motivāciju kā vien entuziasms. Bet žēl, jo pirmajā cēlienā šķita, ka tā kļūs par vienu no labākajām viņas lomām pēdējā gada laikā. Arī I. Strada Roberta intonācijas kļūst aizvien vienveidīgākas, bet runasveids dzēruma imitācijai pastiprinoties – aizvien ātrāks, it kā aktieris vēlētos pēc iespējas ātrāk norunāt tekstu. Ir skaidrs, ka šāda runāšanās pati par sevi ne ar ko nebeigsies. Iespējams, tāpēc, ka pats dramaturgs un režisors īsti nav sapratis, ko īsti grib ieraudzīt beigās – sauli kā lugā vai „smirdošu helikopteri”, kura troksnis un gaisma iespraucas pa savādo šahtu, zem kuras izrādes beigās mūs arī pamet varoņi atvāztām galvām.

* “Lilit”